"Ja man šitā visu laiku kāds jauksies pa vidu, es nekad to burvju dzērienu nesagatavošu!" Izabella dusmīgi skatījās uz Lāsi. Ne uz kādiem "škic!" kaķe nereaģēja, un Izabellai nācās ņemt viņu klēpī nest uz dīvāna mīkstajiem spilveniem.
Visbeidzot visus dabūjusi ārā no savas istabas, Izabella varēja domāt par darba turpināšanu. Viņa apņēmīgi noliecās pār savām mēģenēm un, kaut ko klusi pie sevis murminādama, izvēlējās pudelīti pēc pudelītes un rindoja tās sev priekšā uz galda. Vēlreiz pārlasījusi receptes, Izabella ķērās pie mikstūras gatavošanas. Pēc pēdējās sastāvdaļas pievienošanas mikstūra ieguva tieši to nokrāsu, kāda bija aprakstīta burvju grāmatās. Hmm, smarža gan bija kodīga un asa, taču droši vien tādai tai ir jābūt.
"Tā, tūliņ būs gatavs," Izabella pie sevis klusītiņām runāja. "Vēl palicis pēdējais."
Viņa paņēma vecu pergamenta gabaliņu un sāka vilkt uz tā zīmes, un klusām pie sevis čukstēja burvju vārdus un formulas. Tad viņa to sadedzināja virs sveces un iegūtos pelnus piebēra savam brūvējumam. "Tā, kas tālāk?" Viņa ieskatījās grāmatā un lasīja: "Samaisīt kārtīgi, astoņdesmit vienu reizi pa kreisi un astoņdesmit vienu reizi pa labi, skaitot buramvārdus… He! Vieglāk par vieglu! To es varu!" Meitene sevi uzmundrināja un, sparīgi maisot, sāka izrunāt maģiskās formulas: "Melns kaķis ar asti gaisā nelaimi maisa, vē, vē plus, cē…" Tālāk balss pārgāja čukstos, jo nez kādēļ, skaļi izrunājot burvju vārdus, Izabellai sametās baisi. Bet viņa turpināja maisīt un runāt, līdz bija pabeigusi. Izabella pacēla savu brūvējumu pret gaismu.
"Pfū!" viņa jau nez kuro reizi šodien novilka. Skats nebija tīkamais. Pudelē klunkšķēja brūni iezaļgans, duļķains šķidrums. "Bet acīmredzot tādam tam ir jāizskatās." Meitene cieši satvēra trauku un traucās pie draugiem.
Zēni pret Izabellas brūvējumu izturējās piesardzīgi. Jānis neparko negribēja trauku paņemt rokās un aplūkot tuvāk. Roberts savilka degunu daudzās sīkās krunciņās un teica:
"Izskatās pēc purva rāvas, tādu jau tu varēji pasmelt jebkurā notekgrāvī."
Izabella sadusmojās, viņa bija gaidījusi pozitīvāku attieksmi pret savu veikumu.
"Kritizēšana jums sanāk labi! Varējāt taisīt paši!"
"Es jau neko!" Jānis taisnojās.
"Kā tu vari zināt, ka tev tiešām ir izdevies?" Roberts šaubījās.
"Dosimies uz Zemzemi un pārbaudīsim!" Izabella bija gatava gājēja. Roberts klusēja, bet Izabella turpināja: "Nekur citur mēs nevaram pārbaudīt, kā tikai Zemzemē. Tikai tur aug milzu pūpēži. Es eju ģērbties, un jūs arī taisieties!" Izabella pagriezās uz promiešanu.
"Pagaidi!" Brālis satvēra viņas roku. "Tumšā enerģija ir nodarījusi ļaunu mūsu vecākiem. Varbūt mēs varam tavu burvju dziru pārbaudīt uz viņiem? Pirms dodamies uz Zemzemi, mēģināsim atbrīvot no tās tēti un māmiņu. Ja mums izdosies, zināsim, ka ir vērts iet uz Zemzemi."
"Es atbalstu Robertu!" Jānis steidzīgi piekrita. Viņam neparko negribējās doties cīņā ar Tumšo enerģiju Zemzemē. Izabella ļāvās pierunāties, un tā viņi ar visu burvju trauku, pilnu ar noslēpumaino dziru, devās uz augšstāva istabām. Viņu balsis bija pārāk skaļas un satrauktas, tās izvilināja no istabas tanti Kristiānu, kura nāca noskaidrot trokšņa iemeslu.
"Vairāk vai mazāk, es ari gribu redzēt, kas no tā visa sanāks!" Viņa kopā ar pulksteņvīriem pievienojās gājienam.
Te nu viņi bija, visi vienā istabā — nelaimīgie un viņu glābēji.
"Kā man tagad darīt?" Izabella, pēkšņi zaudējusi paļāvību, lūdzošām acīm skatījās tantē Kristiānā. Tā sita knipi gaisā, un uzreiz jau Trijnieks ielika viņas izstieptajā plaukstā tukšu smaržu flakoniņu ar pulverizatoru galā.
"Lej iekšā savu brūvējumu un apsmidzini viņus kārtīgi! No galvas līdz kājām."
Izabella darīja, kā likts, un nolaistīja vārgdieņus galīgi slapjus.
"Izsmidzini ari pa kaktiem!" tante pamācīja.
Kad arī tas bija izdarīts, Izabella vēl drošības labad apskrēja apkārt mājai. Katrs tās stūris saņēma pamatīgu šalti viņas mikstūras. Tad meitene atgriezās pie pārējiem, kuri turpināja sēdēt vecāku istabā, nenolaizdami no vājniekiem acis. Kā kaķi pie peļu cauruma, gaidīdami jelkādu kustību vai pārmaiņu četru nelaimīgo uzvedībā. Bet nekas nenotika. Tie palika tikpat sastinguši, un acis bija tikpat apdzisušas. Izabella izskrēja no istabas un no visa spēka trieca tukšo burvju dziras trauku pret grīdu. Ka nav, ta nav! Viņa noskatījās, kā stikla lauskas lidoja uz visām pusēm, un pie sevis domāja, ka tie gan ir meli, ka cilvēks, kaut ko saplēšot, var atbrīvoties no dusmām vai no sarūgtinājuma. Mazā burve par savu neveiksmi bija tikpat dusmīga kā iepriekš, vienīgi tagad visapkārt mētājās arī stikla lauskas.
Tikmēr istabā, no kuras bija izskrējusi Izabella, sāka risināties notikumi. Jānis baidījās samirkšķināt acis, lai kaut kas nepaslīd garām nepamanīts. Vectēvs atgāzās krēslā, tas iečīkstējās, viņš pašūpojās tajā, krēsls vēlreiz žēli iečīkstējās zem vectēva svara. Tad vecais vīrs cēlās augšā, izvilka no pagultes savu instrumentu kasti, izņēma āmuru un sāka labot izļodzījušos krēsla kāju.
"Izabella!"
