"īsts spoku mazulītis!" Izabellai jau uzreiz kļuva viņa žēl. Viņi visi trīs ņēmās to aplūkot. Spociņš tramīgi lūkojās bērniem pretī.
"Es nedarīju neko sliktu! Es tikai gribēju draudzēties," mazulītis teica. "Uno vienmēr par jums stāsta un lielās Spoku mežā ar jūsu draudzību. Tā es nācu jūs uzmeklēt." .
"Viens pats?"
"Jā, es vienmēr eju visur viens pats."
"Bez atļaujas?" Izabella turpināja tincināt.
"Jā, bez atļaujas." Spociņš sašļuka un, šķita, tūliņ apraudāsies. "Es vienmēr tā daru. Atkal un atkal. Tāpat kā toreiz, kad viens pats aizgāju uz dīķi, uzkāpu uz laipas un iekritu ūdenī. Es tikai gribēju paspēlēties ar spāri, bet tā aizlidoja, es viņu nevarēju sasniegt. Un tagad es esmu te, un neviens negrib ar mani draudzēties, jo es esmu pārāk maziņš." No mazā spociņa nāca tik patiesas skumjas, ka bērni bija gatavi solīt viņam mūžīgu draudzību un visu labo, ko vien spēj iztēloties.
Tobrīd, ar vates kumšķiem starp kāju pirkstiem, rīta kleitai plīvojot, šo to pa ceļam gāzdama un aizķerdama, ieradās tante Kristiānā. Izskatās, viņa šodien bija paņēmusi atpūtas dienu un nolēmusi to pavadīt gultā, lakojot kāju nagus un graužot cepumiņus.
"Kas par jezgu? Ko neļaujat cilvēkam atpūsties? Es te pūlos jūsu labā, augām dienām visu izrīkodama un vadīdama, bet jūs dienas vidū saceļat tādu traci, ka pat mironi no gultas izcelsiet!"
"Mēs vienu tādu noķērām," Roberts drūmi novilka, rādīdams uz rēgu lamatām.
Tante Kristiānā atsprāga atpakaļ.
"Ne jau to es biju domājusi," noteica Kristiānā un aplūkoja mazo spociņu. "Pfū, pfū, pfū!" viņa trīsreiz nospļāvās pār kreiso plecu un drošības labad piesita arī pie krēsla koka atveltnes. "Kas tu esi un ko te dari?"
Mazulītis vēlreiz sāka savu bēdu stāstu.
"Tas ir pilnīgs ārprāts!" tante Kristiānā sašuta. "Un ko tu vēl te rēgojies? Kāpēc pa gaismas staru neej tur augšā uz mūžīgo gaismu?"
"Es nevaru. Māmiņa visu laiku skumst. Es nevaru viņu pamest."
Tantes Kristiānās piere sagrumbojās. 'Tas nu gan nav lāgā, tev ir jātiek prom, tur augšā. Tagad, sīkulīt, klausies uzmanīgi!" Tante Kristiānā satvēra spoku lamatas. "Tev ir jādodas prom!"
"Bet māmiņa?"
"Klausies, tev ir jādodas tur augšā un jāpārvēršas par gaismu."
"Bet māmiņa?" mazulītis vaimanāja. "Viņa negrib, ka es to pametu."
"Taču noklausies, ko es tev teikšu, līdz galam! Tev patiks!" solīja tante Kristiānā. "Tu dosies augšā un kļūsi par tīru gaismu, pēc tam tu atgriezīsies un piedzimsi savai māmiņai kā brīnumjauka meitenīte!"
"Nē, puisītis!" spociņš protestēja.
"Ak, labi jau labi! Lai būtu puisītis!"
"Bet kā viņa zinās, ka tas esmu es?"
"Par to neuztraucies! Tu viņai pastāstīsi ko tādu, ko atceraties tikai jūs abi, un tad viņa zinās, ka tava dvēsele ir atgriezusies pie viņas!"
"Bet, kas viņu mierinās, kamēr es būšu prom?"
"Viņas eņģelis! Tagad gatavojies, mēs veiksim atlaišanas rituālu."
"Tu to darīsi šādā izskatā?" Roberts paraustīja tanti Kristiānu aiz spilgti sarkanā, zelta pūķiem izšūtā rītatērpa malas un norādīja uz vati starp viņas kāju pirkstiem.
Kristiānā noliecās un aptaustīja savus sarkanos kāju nagus. "Nožuvuši! Labi, jums par prieku pārģērbšos, bet manas spējas tas nekādi neietekmē."
Pēc mirkļa viņa atgriezās ierastajā melnajā tērpā ar sarkanajām kurpēm kājās un izpūrušiem matiem. Saules gaismas apspīdēti, tie šķita vēl ugunīgāki nekā parasti.
"Nu ko, sākam?" Kristiānā uzsauca un lika visiem sadoties rokās. Vēl pēc mirkļa Jānis redzēja, kā mazais spociņš pārvērtās mirdzošā gaismas lodītē un kā bulta uzšāvās tieši debesīs, pretī saulei. Vēl pēc mirkļa tas bija izgaisis.
"Tas bija tiesa? Tā patiešām notiks, kā tu teici?" Izabella jautāja tantei.
"Nav ne jausmas." Tante Kristiānā paraustīja plecus.
"Kā?" — "Bet tu taču viņam apsolīji!" — "Viņš tev ticēja!" bērni iztrūcināti cits caur citu sauca un raudzījās tantē Kristiānā.
"Tad, kad es viņam to stāstīju, arī es pati tam ticēju. Vairāk vai mazāk, ir pilnīgi iespējams, ka tā arī notiks, bet es tur augšā nekad neesmu bijusi, tamdēļ apgalvot neko nevaru."
"Tu esi neciešama!"
"Ej nu ej! Mēs vienu nelaimīgu rēdziņu padarījām par mazu, laimīgu gaismas kriksīti! Un tagad pamēģiniet uzvesties pēc iespējas klusu, es tomēr gribu šodien atpūsties!" Tante Kristiānā aizvainoti atcirta un devās prom.
"Jūs varat saprast, kad viņa mānās un kad runā patiesību?" Jānis jautāja dvīņiem.
"Tu taču dzirdēji — viņa pati nezina."
"Bet es zinu!" Izabella pārliecināti teica. "Būs tieši tā, kā Kristiānā stāstīja. Viņi abi drīz atkal satiksies."
"Nu, nu…" Roberts novilka, bet sevī apjauta, ka labprāt tic māsai.
"Lāse, nē!" pēkšņi izsaucās Izabella. Kaķene bija ērti iekārtojusies uz saules apspīdētā galda un sagāzusi jau atvērtās pudelītes un burciņas. Šķīdumi gan strauji tecēja, gan lēnām un lipīgi pilēja, noliedami visu galdu un sīkās tērcītēs krādamies uz grīdas.
"O-la-lā! Brīnumi beigušies, un ikdiena atgriezusies!" Roberts nomurmināja un vilka Jāni laukā no Izabellas istabas, lai viņiem ietu secen tīrīšanas un uzkopšanas darbi, bet Izabella, vēl arvien purpinādama, skrēja pēc lupatas.
