Nu jau vecāku istabās ieiet bija patīkamāk. Pēc zelta šķīduma lietošanas viņos bija atgriezies optimisms. Vectēvs uz nelielas, ar kāju darbināmas tecīlas asināja nažus. Šeit bija vajadzīga precizitāte un veiklība, tāpēc, vērojot vectēva darbošanos, Jānis nodomāja, ka Izabella maķenīt pārspīlē ar savām raizēm. Izskatījās, ka vectēvs ar darbu tiek galā ļoti labi. Nogaidījusi mirkli, kad vectēvs aptur tecīlu, Izabella sāka savu runājamo. Viņa stāstīja par to, cik grāmatas ir izlasījusi un kādas formulas lietojusi, jautāja, ko vēl lasīt. Prasīja par zālēm un tinktūrām. Vectēvs klausījās mazmeitā, acis nepaceldams, brīžiem likās, viņš vispār nedzird. Izstāstījusi savu vajadzību, Izabella beigās teica: "Tu tikai pasaki, kas man jādara, un es izdarīšu!"
Vectēvs paņēma jaunu nazi un, pat nepaskatījies uz bērniem, nobubināja: "Kūlainīte palīdzēs."
Tecīla atkal sāka griezties.
"Kas palīdzēs?" Jānis pārprasīja Izabellai, mēģinādams pārkliegt tecīlas radīto troksni. Meitene tikai paraustīja plecus. Uz vectēva istabu bija nākuši ar cerībām, bet tagad bērni to pameta pilnīgā neziņā.
"Kūlainīte palīdzēs… Hmm, ko tas varēja nozīmēt?" Izabella pie sevis murmināja.
Nosprieduši, ka trīs galvas ir gudrākas par divām, viņi devās uzmeklēt Robertu, kurš, sekojot kādam dīvainam ačgārnības likumam, sēdēja pie rakstāmgalda un pildīja uzdevumus latviešu valodā. Tagad, kad nebija neviena, kurš varētu sekot viņu mācībām. Tagad, kad varēja izbaudīt pilnīgu un galīgu brīvību, viņš sēdēja un mācījās.
"Kūlainīte palīdzēs… Hmm…" Roberts izbrīnīts vērās draugos. "Nekad neko tādu neesmu dzirdējis."
"Ko lai mēs tagad darām?" Izabella ar būkšķi atkrita brāļa gultā un blenza griestos.
"Varbūt tas ir kāda cilvēka vārds?" Jānis minēja.
"Ne-e!" Izabella papurināja galvu.
"Varbūt tā ir kāda burvju formula? Nu, apmēram kā: Sezam, atveries," Jānis turpināja izteikt pieņēmumus.
"Janci, beidz!" Izabella apsauca draugu.
Roberts nepiedalījās viņu sarunā, bet kaut ko cītīgi meklēja grāmatu plauktā.
"Robert, tevi tiešām nemaz neinteresē tas, ko mēs te runājam?" Izabella sapīka.
"Man ļoti interesē," Roberts teica un ar uzvarošu smīnu sejā stiepa uz gultu kādu grāmatu.
"Sinonīmu vārdnīca skolām," Jānis lasīja uz vāka.
"Tā, tūliņ atradīsim." Roberts vilka ar pirkstu pa grāmatas lapu. "Kukurs, kukurznis, kūla, kūlaine… Atmata!"
Tas gan nešķita nekas atbilstošs.
"Šogad vectēvs atmatā atstāja to lauku aiz vecā vītola, bet kā gan tas mums varētu palīdzēt?" šaubīdamies novilka Roberts.
"Tā tava grāmata ir stulba!" Izabella dusmojās. "Kā gan atmatā aizlaists lauks var mums palīdzēt?"
"Varbūt uz tā lauka ir kādas slepenas zīmes?" Jānis cerīgi iesāka.
"Nemuļķojies!" viņu pārtrauca Izabella. "Kādas zīmes var būt uz balta, apsniguša lauka?"
"Varbūt tur ir nolaidies kāds kosmosa kuģis vai arī…"
"Tagad tu tiešām fantazē," māsai piekrita Roberts, "bet aizskriet apskatīties mēs patiešām varam. Tomēr labāk, kā nedarīt neko!"
Lauka apskate nedarīja viņus gudrākus. Nelīdzēja arī atkārtota vectēva iztaujāšana. Viņš bija noslēdzies sevī un pat galvu nepagrieza uz jautātāju pusi.
Vakarā pirms gulētiešanas Jānis ierosināja pielietot vecā Uldriķa metodi un izmantot nakts miegu, lai nosapņotu atbildi uz jautājumu, kuru viņi nespēja atrisināt nomodā.
"Kūlainīte palīdzēs, kūlainīte palīdzēs," bērni čukstēja, miegā laižoties, un tā bija arī pirmā doma, ar kuru viņi modās nākamajā rītā. Taču atrisinājumam tuvāk draugi nebija tikuši ne par matu.
"Kūlainīte palīdzēs," viņi šļupstēja, tīrot zobus.
"Kūlainīte palīdzēs," viņi murmināja, braucot autobusā.
"Kūlainīte palīdzēs," viņi domāja, sēžot stundās.
Šie divi vārdi bija tā pārņēmuši visas viņu domas, ka tad, kad Jānis pēc skolas ieskrēja mājās, lai atrādītos omei un vecākiem un pastāstītu, kā viņiem visiem klājas Mežvidos, viņš pavisam aizmirsās un saputrojās. Uz omes jautājumu, cik ilgi vēl Mežvidu pieaugušie slimos un vai viņai nav jāiet bērniem talkā, Jānis spēra laukā:
"Kūlainīte palīdzēs."
"Kas palīdzēs?" Ome izbrīnā ieplēta acis.
"Es nezinu," Jānis piesarcis taisnojās. "Kaut kāds smieklīgs vārds ienāca prātā! Es pat nezinu, kur es tādu esmu dzirdējis."
"Vārds patiešām ir sens. Nez, kur tu tādu esi dzirdējis! Es to atceros vēl no savas bērnības. Sen, sen netiku dzirdējusi. Kūlainīte! Padomā tik!" ome pie sevis nosmēja. "Ir nu gan tev izdoma, bet Mežvidiem tas piestāv."
"Vai tu zini, kas tā kūlainīte ir?" Jānis, nespēdams noticēt savai veiksmei, jautāja omei.
"Kā tad, ka zinu!" Viņa meklēja skapi tīras drēbes. "Tu ari zini!"
"Es? Nu, nē, nezinu gan!" Jānis noliegumā purināja galvu.
"Zini, zini! Ja jau tev tas vārds ienāca prātā, tad jau zini! Nu, paklausies: zemes tārps, sūnu ložņa."
"Oma, beidz runāt miklās!" Jānis kļuva nepacietīgs.
