"Tā atslēga?! Un es domāju…" Izabella iesāka, bet brālis paraustīja viņu aiz piedurknes, ar galvas mājienu aicinādams doties prom. "Nu, jā, tas nav svarīgi, ko es domāju!" Izabella izmeta un lavījās zēniem līdzi.
Viņus apstādināja spējš tantes Kristiānās jautājums: "Kāpēc jums ir vajadzīgi zalkši?"
"Tā jau es domāju!" Izabella pukstēja. "Tā jau es domāju, vai tiešām būs tāda laime, ka tu mums izstāstīsi visu un pat nepajautāsi, kāpēc mēs tur gribam doties. Tā būtu pārāk liela veiksme."
"Jā, liela veiksme, tas ir par daudz. Ja jūs vēl gribētu tikai veiksmi, es to varētu saprast!" Tante Kristiānā smējās. "Nu, stāstiet, stāstiet, kas jums atkal ir padomā!"
Noklausījusies bērnu stāstu, viņa pie sevis domīgi atkārtoja: "Kūlainīte palīdzēs… Labi, ejiet, satieciet savu zalkšu ķēniņu! Man jāpabeidz glezna, jāuzzīmē vēl zila debess un zila saule, tad es jums pievienošos."
Virtuvē Roberts piestūma krēslu pie sienas un nocēla milzīgu atslēgu.
"Kad bijām mazi, mēs ar Robertu to bieži izmantojām savām rotaļām," Izabella stāstīja Jānim. "Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka tā ir izgatavota, lai kalpotu mums par rotaļlietu. Kas gan varēja iedomāties, ka tā ir tik svarīga."
"Vai jūs nekad neredzējāt to lietojam un nekad neesat bijuši pagrabā?" Jānis brīnījās.
"Mēs pat nezinājām, ka tāds zem šis mājas ir!" Roberts noteica, un viņi spraucās garām kuplajam, kailajam jasmīna krūmam, lai tiktu līdz mazām, zemām durvīm mājas sienā.
"Ir nu gan nomaskētas!" Jānis teica, vērodams, kā Roberts pielāgo atslēgu slēdzenei.
"Jā, patiešām ir īstā!" Roberts priecājās, atslēgdams durvis. Taču tālāk par slieksni viņi netika. Akmens pakāpieni pazuda kaut kur piķa melnā tumsā, un viņiem bija jāiet atpakaļ uz māju pēc gaismekļa.
Atgriezušies viņi bez kavēšanās devās pa kāpnēm lejā. Luktura mestais stars šķēla tumsu, nāsīs iecirtās pagraba smārds. Te nesmaržoja pēc āboliem, bet gan pēc mitruma un pelējuma. Pie griestiem krājās ūdens piles, kuras ik pa brīdim notecēja arī pār pagraba sienām, nepārtraukti mainot zīmējumu uz tām. Arī klona grīda viscaur bija piesūkusies ar mitrumu. Bērni neziņā apstājās — telpa bija pilnīgi tukša. Roberts pacēla gaismekli augstāk. Telpas dziļumā vīdēja durvis. Tās izskatījās ne līdz galam aizvērtas.
"Šķiet, mums jāiet turp!" Roberts sāka virzīties uz puspievērto durvju pusi.
Jānis žēli palūkojās atpakaļ. Tālumā, gandrīz pie griestiem, vīdēja gaismas četrstūris. Viņš labprātāk būtu griezies atpakaļ. Galu galā, telpa bija tukša. Dvīņi atstāja bez ievērības Jāņa minstināšanos un apņēmigi tuvojās durvīm. Roberts mēģināja atvērt durvis plašāk — tās nepadevās. Nu jau viņi nopūlējās abi ar Izabellu, bet durvis nekustējās ne par sprīdi. Beigās Roberts konstatēja — iesprūdušas. No mitruma sabriedušas un iesprūdušas.
"Varbūt mēs varam iespraukties tāpat, pa durvju spraugu?" Izabella ierosināja, taču atvere bija par šauru vai arī viņi bija par resniem. No labās domas nekas nesanāca.
"Jūs mani pagaidiet, es tūliņ!" Roberts teica un aizsteidzās. Pēc mirkļa viņš bija atpakaļ ar darbarīkiem — lauzni un cirvi. No sākuma viņi laida darbā lauzni, bet durvis nepakustējās ne par centimetru. Pēc krietnu pusstundu ilgas darbošanās viņi bija pārguruši un arī dusmīgi. Jau pirmajās piecās minūtēs viņi bija sastrīdējušies un turpināja to darīt vēl arī tagad. Roberts ar Jāni lika Izabellai turēt muti ciet un beigt viņus visu laiku pamācīt, bet Izabella atcirta, ka viņa sen nav redzējuši puikas, kuri ir tik nevarīgi, ka ar vienām muļķīgām koka durvīm netiek galā.
"Būtu ņēmuši cirvi un tās durvis saskaldījuši, ja jau neprotat atvērt!" Izabella uzbrēca zēniem.
'Tu domā, ka es nevaru?" Roberts paķēra cirvi un blieza pa durvīm.
Durvis stāvēja, kā stāvējušas, tām nebija radusies ne skrambiņa. Ne skaida nebija no tām atlēkusi, bet Roberts gan ar trieciena spēku bija atsviests atpakaļ un tagad rausās augšā no slapjās klona grīdas. Viņš izskatījās pārsteigts un apjucis. Tādi bija ari Jānis un Izabella.
"Muļķīgās durvis!" viņš izbrīnījies teica. "Tās izskatās gluži kā noburtas."
Pārējiem atlika vienīgi piekrist.
"Ko tālāk?" Jānis jautāja un cerīgi raudzījās atpakaļ uz gaišo četrstūri, kas vilināt vilināja atgriezties mājās.
"Te ir mazliet jāpadomā." Izabella notupās durvīm pretī. "Mēs taču netaisāmies pie pirmajām grūtībām padoties."
"Pie pirmajām?" Jānis pie sevis nočukstēja.
"Nu, ne jau tagad, kad mēs zinām, ka palīdzība varbūt ir durvīm otrā pusē."
"Varbūt šodienai pietiks, atnāksim šurp rīt!" Roberts ierosināja.
"Nē, pamēģināsim vēlreiz!"
"Ko tieši tu gribi mēģināt?"
"Apskatīsim vēlreiz! Pacel augstāk gaismekli!"
