Roberts darīja, kā likts, un Izabella vērīgi aplūkoja durvju aili un blakus esošo sienu. Taču neko, kas palīdzētu atrisināt radušos mīklu, te nemanīja. Viņi turpināja izgaismot katru pagrabtelpas kvadrātmetru. Lūk, kāpnes, pa kurām viņi nonāca, aiz tām patrepe ar smilšu kaudzi un blakus tai veci, aprūsējuši svari. Svaru kausos sabērtas smiltis. Varētu domāt, kāds bērns ir spēlējies, mēģinot svarus izlīdzsvarot, un tas viņam gandrīz ir izdevies. Trūka pāris smilšu graudu, lai svari nostātos līdzsvarā.
Jānim vienmēr ir paticis svērt un mērīt — tā ir aizraujoša rotaļa. Tāpēc viņš gaidīt gaida konservēšanas un ievārījumu vārīšanas laiku, kad ome no pieliekamā izvilks savus vecos virtuves svarus un, vienā svaru kausā liekot atsvarus, otrā krāmēs gurķus, bērs ķiršus vai sēnes. Jānis vienmēr ir galvenais paligs un atbildīgais pie svēršanas darbiem. Tāpēc ari tagad, kārtības labad, viņš nolēma svarus izlīdzsvarot. Paņēma smilšu sauju plaukstā un sāka lēnā strūkliņā bērt vienā svaru kausā.
Bērni iztrūkās no griezīga trokšņa — pagraba durvis tiešām bija piebriedušas. Tās blarkšķot vērās ciet, grīdā atstādamas melnu sliedi. No brīnumiem Jānis cieši sažņaudza smiltis saujā, durvis apstājās.
"Vai to izdarīji tu?" Dvīņi raudzījās draugā.
"Laikam jau!" Tikpat pārsteigts Jānis lūkojās draugiem pretī.
"Uzber vēl!" Izabella lūdza, un čīkstēdamas un grabēdamas pagraba durvis aizvērās pavisam.
"Svari ir nostājušies līdzsvarā! Zili zaļi brīnumi!" brīnījās Roberts un ar roku sāka traukt smiltis nost no otra svaru kausa. Jā, durvis paklausīja, tikpat briesmīgi klandzēdamas, tās vērās atkal vaļā. Kad svaru kauss bija iztukšots, arī durvis bija pilnībā atvērušās.
"Izrādās, tas bija vieglāk par vieglu!" Izabella sauca. "Robert, rādi gaismu, ejam tālāk!"
Jānim tas nelikās prātīgi darīts. Ja nu kāds atnāk un ieber kausā smiltis? Durvis aizcirtīsies, un viņi nemūžam vairs netiks no turienes laukā. Savas bažas viņš izklāstīja draugiem.
"Kurš tev te nāks? Nerunā niekus!" Izabella apsauca Jāni, bet viņš iespītējās. Ar grūtībām draugiem izdevās Jāni pierunāt pārkāpt dīvaino durvju slieksni.
Nākamo telpu viņi jau ar pirmajiem soļiem pārmeklēja ļoti rūpīgi. Izskatījās, arī tā ir tukšāka par tukšu, izņemot kādu milzīgu laukakmeni, kurš, visticamāk, ir bijis par lielu, lai to izraktu. Tamdēļ tas turpinājis te gulēt, savu plato akmens pieri izslējis kā punu gludajā klona grīdā.
Roberts vērsa gaismekli pret pretējo sienu un pamanīja nākamās durvis. Ak, vai! No tām stingi bērniem acis vērās bronzā kaltas četras čūskas. Roberts šausmās izlaida gaismekli no rokām, un tumsa
tūliņ aprija baismīgos ķēmus. Bērni bailēs pieplaka aiz akmens. Tik glābjošajā un visu slēpjošajā tumsā tagad gaismeklis viens pats turpināja spīdēt pagrabtelpas vidū. Trīs sirdis dauzījās kā negudras, un, lai tās neizlēktu no krūtīm, viņi cēlās un brāzās laukā no baismīgā pagraba, lai dienas gaismā atgūtos no bailēm. Grūstīdamies viņi sasniedza kāpnes un gandrīz notrieca no kājām tanti Kristiānu. Vismaz kaut ko tādu, kam pēc balss vajadzēja būt tantei Kristianai, jo patiesībā bērni ar galvām atdūrās vēderā uz kāpņu pakāpiena stāvošam milzīgam aitādas kažokam.
"Brrr! Te nu gan ir briesmīgi drēgns!" milzīgais apģērba gabals ierunājās tantes Kristiānās balsī. "Nu, cik tālu tikāt? Beidziet mani
grūstīt, kas jums lēcies?" tante turpināja, kad bērni mēģināja par katru cenu viņai paspraukties garām.
"Tur, tur…" Roberts tik vien spēja izdvest, ar roku norādīdams kaut kur tumsā.
"Ahā! Esat tikuši līdz pēdējām durvīm! Tas labi. Tad iesim un pabeigsim iesākto!"
"Varbūt vēlāk?" Draugi par katru cenu gribēja tikt laukā no pagraba.
"Nav ko gaidīt vēlākus laikus, citādi tas vēlāk var nekad nepienākt. Nav ko vilcināties, ejam!" viņa uzmundrināja apjukušos bērnus un vedināja sev līdzi. Tante iegāja pamestajā telpā un pacēla zemē nomesto gaismekli.
"Es nezināju, ka tu esi tik drosmīga." Roberts iestājās durvīs.
"Es neesmu drosmīga. Te vienkārši nav, no kā baidīties! Jūs nobijāties paši no savām bailēm, jo neviens jau jums pakaļ neskrēja."
"Tomēr tur kaut kas ir uz tām durvīm!" Izabella bailīgi iesāka.
"Vai tu domā šo?"
Tante Kristiānā apspīdināja durvis ar spilgtu gaismu. Bērni šausmās ieslēpa galvu biezajā kažokā.
"Tfu, tfu, tfu! Tfu, tfu, tfu! Tfu, tfu, tfu!" Tante nospļāvās trīsreiz pa labi, pa kreisi un sev priekšā. "Es arī vienmēr sabīstos, kad šo saktu ieraugu."
"Kādu saktu?" Izabellai ziņkāre ņēma virsroku pār bailēm, un viņa palūrēja caur tantes padusi.
"Nu, rau, šo veco, bronzā kalto kuršu saktu! Tā sargā ieeju Kūlainīšu valstībā."
