Rozā kvarca brālība полностью

"Ak, tā ir tikai sakta?" Arī Roberts ar Jāni nu bija gatavi paskatīties uz durvīm. Tantes Kristiānās turētais gaismeklis spoži izgaismoja durvis un uz tām izkalto saktu, no kuras centrālā apļa uz četrām pusēm vijās spēcīgas un lokanas čūskas. Graciozi izliektie ķermeņi turēja skaisti veidotās galvas ar visu redzošām acīm. Roberts pirmais, droši izslējies, devās uz priekšu. Jānis ar Izabellu negribēja atpalikt un sekoja draugam, ' bet jau pēc pāris soļiem bailes atgriezās. Tās atkal pārņēma viņu prātus,

un vienīgā doma bija bēgt. Ja tante Kristiānā ar savu milzīgo kažoku nebūtu aizņēmusi visu ieeju, viņi neatskatīdamies muktu laukā no pagraba, un diez vai tik drīz kādam izdotos pierunāt viņus atgriezties. Tagad vienīgais glābiņš bija akmens, un viņi mēģināja noslēpties aiz tā.

"Jūs nebeidzat mani pārsteigt! Brīnišķīga intuīcija! Tas ir intere­santi, kā jums vienmēr izdodas atrast vienīgo pareizo variantu."

Bērni trīcēja kā apšu lapas. Roberts lūdza tanti Kristiānu pavērst gaismekli nost no briesmīgās saktas.

"Uzlieciet abas plaukstas uz akmens un mierīgi ieelpojiet," ieteica tante Kristiānā.

Bērni paklausīja. Jānis juta, kā prāts sāk noskaidroties, elpa nomie­rināties un sirdsdarbība — izlīdzināties. Galvā viņam sāka skanēt vārdi: ja uz manis rokas liksi, citā pasaulē tu tiksi. To viņš kaut kur jau bija dzirdējis. Jā, rozā kvarca enerģija.

"Jūtaties labāk?" apvaicājās tante Kristiānā. "Varam vēlreiz ap­lūkot saktu?"

"Vēl mirkli pagaidīsim! Ļauj mums atgūties," lūdza bērni.

Tante, pīdamās garajā kažokā, attuntuļoja un notupās viņiem līdzās. Uzlikusi roku uz akmens, viņa teica: "Jāattīra mans enerģētiskais lauks, citādi bailes uzglūnēs arī man!"

"Šis akmens to spēj?!" Pār Izabellu pēkšņi nāca apjausma. "Tad tādēļ tas te ir!"

"Enerģētiskā zīme atvaira jebkuru, kas nāk ar ļaunām domām, dusmām un lāstiem."

"Lāstiem?"

"Jā, un ne tikai. Tā spēj vēl vairāk. Savus saimniekus sargāt no ļaunas acs."

"Tavuprāt, ļauna acs darbojas spēcīgāk nekā lāsti?" pārjautāja Izabella

"Lāsti parasti iedarbojas tad, kad nolādētais par tiem uzzina, bet ļauna acs darbojas neatkarīgi no tā, vai cilvēks par to zina vai ne," skaidroja tante Kristiānā.

"Tu gribi teikt, ka šī zīme, ko vectēvs ir uzlicis uz durvīm, spēj aizsargāt?"

"Vairāk vai mazāk."

Klausoties tantes Kristiānās stāstītajā, bērni bija atguvušies, un arī akmens enerģija bija darījusi savu. Kad sakta uz smagajām ozol­koka durvīm atkal tika izgaismota, bērni to aplūkoja ar lielu interesi. Kad bailes bija pārgājušas, viņi enerģētisko zīmi atzina par skaistu un atgriezās pie praktiskākām lietām.

"Kā mēs tās durvis atvērsim? Es neredzu nekur ne slēdzeni, ne rokturus!" Roberts pēc rūpīgas durvju apskates izdarīja slēdzienu.

"Redzat aplīti saktas centrā? Tieši tur ir jāaiziet un katram jāuz­liek plauksta, tad durvis atvērsies."

Tā viņi gāja pa kārtai un pieskārās vēsajam metālam. Jānis, do­doties uz durvīm, skatījās tikai uz centru, par kuru bija runājusi tante Kristiānā, un, vien atgriezies atpakaļ savā vietā, viņš uzmeta biklu skatu čūskām. Tās miermīlīgi snauda, uzlikušas galvu uz draudzeņu vijīga­jiem stāviem. Tante Kristiānā gāja pēdējā. Viņa maigi noglāstīja saktu un tad pieskārās tās centram. Tajā pašā mirklī durvis, kādas neredza­mas rokas vilktas, ieslīdēja metru biezajā laukakmeņu sienā. Jānis pat nezināja, ko viņš isti bija cerējis ieraudzīt aiz saktas sargātajām durvīm, bet skats, kas pavērās, viņam noteikti lika vilties. Visu telpu aizņēma veca lapu kaudze. Pēc izskata un smaržas varēja spriest, ka tā jau ir sākusi trūdēt. Jebkurš vērotājs no malas būtu pamanījis dziļo vilšanos un neizpratni bērnu sejās.

"Kamdēļ gan kaut kas tāds ir tik ļoti jāsargā?" Roberts pacēla acis pret tanti Kristiānu. 'Tādas kaudzes ir katrā sētā, katrā piemājas dārzā un pat pilsētu parkos."

'Tieši šitāda kaudze nav nekur citur," viszinīgi novilka tante Kris­tiānā un paziņoja, ka viņu atkal jau pārņem iedvesma. Patiesi, galvu jau rotāja īsā, melnā sasuka. Paziņojusi, ka viņai jāapraksta viss šeit šodien notikušais, viņa vienkārši izgaisa.

"Kā parasti!" nošņāca Izabella. "Tas tik ļoti izskatās pēc viņas!

Aizlaisties visatbildīgākajā brīdī. Kur lai mēs meklējam zalkšus, un ko lai mēs darām ar šo kaudzi?" viņa sacīja un iespēra kaudzei ar kāju. Tūliņ pat Izabella to ari nožēloja un atcerējās, ko teica vecmāmuļa, ka spert ar kāju, vienalga kam, ir ļoti nekrietni.