Lapu kaudze atdzīvojās, it kā tajā notiktu vietēja mēroga zemestrīce. Tā sāka celties un grimt, mainīt formu un apveidu un izplesties telpā. Bērni pieplaka pie šaurās istabiņas sienas. Brīnumi šodien vēl nebeidzās. Kaudze bija dzīva un kustīga, līdz luktura staros parādījās viņi — zalkši bija satinušies kamolos. Tā satinušies, ka nevarēja atšķirt, kura aste piederēja kurai galvai. Pamazām mudžeklis sāka atritināties. Lielākie un spēcīgākie zalkši atbrīvojās no ciltsbrāļu ciešā tvēriena pirmie. Pamazām viņi iekustināja un atdzīvināja savus ziemas miegā sastingušos ķermeņus. Kustības, kas no sākuma bija neveiklas, kļuva arvien vijīgākas, bet vēl joprojām zalkšiem bija par vēsu. Iztraucēti ziemas vidū, atguvuši kustības spējas, viņi meklēja siltuma avotus un sajuta tos. Bērni ar šausmām konstatēja, ka rāpuļi, visi kā viens, ir pagriezušies pret viņiem un, kaut ari lēnām, noteiktā gaitā tuvojas viņiem. Protams, vislabāko nodomu vadīti — tikai sasildīties, lai varētu sprigani un veikli kustēties. Bet bērni tikpat noteikti sāka veiklu atkāpšanās ceļu caur pagraba telpām uz izeju. Ja viņi nebūtu pirms tam stāvējuši pie akmens, būtu mukuši atpakaļ neatskatīdamies, bet tagad viņos bija tieši tik daudz drosmes, lai lēnām atkāptos un savā starpā sačukstētos.
"Kas mums tagad ir jādara?" prasīja Jānis.
"Izabella, pajautā viņiem par Tumšo enerģiju!" čukstēja Roberts.
"Es nezinu, ko tieši jautāt, es neesmu par to padomājusi," Izabella tāpat čukstus atbildēja.
Zalkšu kustības bija robustas un neveiklas. Tie turpināja rāpuļot pa vēso klona grīdu, līdz dīvainais gājiens bija sasniedzis priekštelpu un kāpnes, un gaišo četrstūraino gaismas laukumu virs tām.
"Varbūt pasaki viņiem, ka vectēvs mums teica, viņas mums palīdzēs!" Roberts mudināja māsu.
Pēkšņi kaut kas melns aizklāja ieejas durvis. Kā spēcīga vēja brāzma tas pārlidoja pāri bērniem un kā melna sega pārklāja pagraba grīdu. Tad melnais plīvurs pacēlās no zemes, un tas, kas bija palicis pāri no melnās segas, savācās mazā, pelēkā mākonītī un traucās augšup pa kāpnēm, sparīgi iedunkādams katru no bērniem. Viņi ievaimanājās, saķēra pakrūti un sakņupa uz pakāpieniem. Kad, pārvarējuši spējo sāpju vilni, draugi atguvās un stenēdami un vaidēdami sāka slieties kājās, viņi spēja tik vien kā: "Tumšā enerģija. Visas čūskas beigtas… Ko nu?" Dzīvs nebija palicis neviens zalktis.
Satriekti un nobēdājušies viņi klusēdami devās uz istabu. Roberts atrada sevī vēl tieši tik daudz spēka, lai uzbruktu māsai: "Kāpēc tu viņiem neko nepajautāji?"
"Es jau gribēju, bet viņi tik uzmācīgi nāca man virsū…" Izabella taisnojās.
"Jā, iznāca kaut kā muļķīgi," Jānis piekrita.
"Muļķīgi?" Izabella aizsvilās. "Tas ir vienkārši briesmīgi! Ko mēs tagad darīsim?"
Tālāk par dzīvojamās istabas dīvānu viņi netika. Tur nu draugi sēdēja — trīs nelaimes čupiņas. Tādus viņus atrada Sešinieks un deva ziņu tantei Kristianai. Viņa uz karstām pēdām bija klāt un sāka tincināt.
"Mēs negribam par to runāt," Roberts īgni novilka, izteikdams visu domas un sajūtas, bet pamazām tante šo to no viņiem izdabūja. Uzzinājusi, ka visi zalkši ir beigti, viņa nespēja tam noticēt, pielēca kājās un pati aizbrāzās apskatīties. Pēc mirkļa viņa bija atpakaļ un, svētā sašutumā zvērodama, ņēmās viņus strostēt:
"Kāpēc jūs ļāvāt zalkšiem pamest kambari? Kāpēc neaizvērāt durvis? Kāpēc padarījāt tos par vieglu laupījumu ļauniem spēkiem?"
"Man no taviem kāpēc galva griežas!" aizstāvējās Izabella, bet pat nemēģināja spuroties tantei pretī.
"Man ir slikta dūša," teica Roberts un aizskrēja.
"Jāni, tu arī esi pilnīgi bāls!" tante satrūkās.
Labi, ka uzticamie pulksteņvīri viņai bija vienmēr pie rokas.
Nepagāja ilgs laiks, kad visi bērni, apčubināti un apkopti, gulēja savās gultās. Tante Kristiānā dzirdīja viņus ar dažādām tējām un uzlējumiem, riņķodama no viena pie otra un nepārtraukdami kaut ko jautādama. Beigās viņa izdarīja secinājumu "Debesu rasa, jūs arī ir ķērusi Tumšā enerģija! Labi, ka tik ļoti vāja. Visu savu spēku tā iztērējusi, nogalējot zalkšus. Izskatās, ka ar prātiņu jums viss ir kārtībā, tikai nelieli gremošanas traucējumi. Vairāk vai mazāk, ar to jums vajadzētu tikt galā. Gan līdz rītam pāries!"
Viņa uztaisīja katram drošības labad vēl zelta šķīduma ūdeni. Tā viņa nopūlējās ap vājiniekiem līdz diviem naktī, kad, mēģinādama iebarot Robertam kārtējo zāļu devu, saskārās ar skarbu pretestību: "Vai tu liksies vienreiz mierā?! Ļauj cilvēkiem pagulēt." Tikām tanti Kristiānu žēli sauca Izabella:
"Man gan vajag, lai tu vēl palīdzi! Tu varētu man atnest no pieliekamā šokolādes krēmu ar dzērveņu mērci, kas bija pusdienās."
Jānis, vērojot draugu izdarības, ar pūlēm valdīja smieklus. Tante Kristiānā nostājās istabas vidū, salika rokas sānos un teica:
"Izskatās, ir notikusi strauja izveseļošanās. Protams, vairāk vai mazāk, pateicoties man. Ak vai, kā es esmu nogurusi! Tiešām pēdējais laiks iet gulēt." Viņa vēl nožāvājās un, uz bērniem vairs pat nepaskatījusies, devās uz savu istabu.
