Jancis pavēra plakstus, tas bija vienīgais, kas viņam Mežvidos nepatika — šie trakoti aukstie riti, kad negribējās pat roku izbāzt no segas apakšas. Viņš pavilka augstāk aitādas segu, kura bija uzklāta pa virsu parastajai, un ļāva vilnai kutināt sev zodu. Zēns sasprindzināja atmiņu un mēģināja atcerēties kaut kur kaut kad lasīto, ka aitu vilnai piemīt brīnumaina spēja ne tikai sildīt, bet arī pasargāt no karstuma. Tam nu gan viņš nespēja īsti noticēt.
Rīts tik tikko ausa, un caur logu iespīdēja blava gaisma. Šķita, ārpusē notiek rosība. Jānis piecēlās sēdus, ieslidināja kājas siltajās čībās, uzmeta plecos aitādas vesti un devās pie loga. Patiešām, pat tādā agrumā Mežvidu pagalmā kaut kas kūņojās. Tur bija viens no pulksteņvīriem. Jānim likās, ka tas bija Divnieks. Kāds resns un vecs spoks plivinājās ap pulksteņvīru. Spoks izskatījās agresīvi noskaņots. Vīrs centās spoku satvert un saukt pie kārtības, bet nesekmīgi. Tvarstot ašo pretinieku, pulksteņvīra kustības izskatījās smieklīgas un neveiklas. Jānis iespurdzās un sāka runāt pats ar sevi skaļā balsī.
"Šito notvert tev neizdosies! Atkal neveiksmīgs mēģinājums. Rau, rau, viņš tev ir aiz muguras!"
Pulksteņvīrs drīz bija ne tikai nokaitināts, bet arī nokausēts. Te no zila gaisa uzradās vēl bariņš spoku. Tie riņķoja ap nabaga vīru pagalma vidū un arī šķita dusmīgi un neapmierināti.
"Nu jau vesela futbola komanda! Pārspēks milzīgs. Ar tādu tev neizdosies tikt galā!" Jānis skaļi komentēja pagalmā notiekošo. "Re, re, pats nešpetnākais labajā pusē!"
"Ko var bļaustīties tik agrā rītā?" kāds neapmierināti ņurdēja un vilka segu pār galvu.
"Uzmanies, divi tev ir aiz muguras!" Jancis kliedza.
"Nē, tas ir par traku! Ko tu bļausties?" Roberts juta, ka šorīt vairs nebūs nekāda gulēšana.
'Tie spoki ir kļuvuši galīgi bezkaunīgi. Apstājuši pulksteņvīru pagalma vidū!"
"Spoki? Tagad? Šeit? Gaisma jau ir uzaususi, viņiem ir laiks izgaist un nozust līdz nākamajai naktij Spoku mežā," Roberts brīnījās.
"Izskatās, ka viņi ir nolēmuši te rīkot savu sapulci. Paskat, paskat! Pulcējas bariem. Robert, tev tas ir jāredz!" Jānis aicināja draugu pie loga. "Tā jau izskatās pēc asamblejas!"
"Pats tu esi asambleja!" Roberts sirdīgi šņāca, nevarēdams trāpīt kāju čībā. "Kur tu vispār ķer tādus vārdus?"
"Es nezinu, ienāca prātā. Bet nāc paskaties, kā tu citādi šo nosauksi! Nu, vēl vienīgi par dziesmusvētkiem. Tādus ļaužu pūļus es nekur citur neesmu redzējis."
Beidzot arī Roberts, pa pusei apauto kāju vilkdams aiz sevis, bija pieklumpačojis pie loga. Jānis nemeloja. Skats, kas pavērās pa logu, pārspēja gaidīto. Spoki bija satupuši malu malās, izskatījās, ka pagalms ir piebāzts tā, ka vairs nav vietas, bet vēl arvien tie lidoja baru bariem un pulcējās, karājoties cits citam virs galvas.
"Tas izskatās pēc gājputnu pulcēšanās pirms aizlidošanas uz siltajām zemēm," Roberts izvērtēja situāciju. "Kaut ko tādu es redzu pirmo reizi! Jāpasauc Izabella!"
Jau pēc brīža viņi klaudzināja pie Izabellas durvīm. Aiz tām valdīja kapa klusums. Zēni klaudzināja vēlreiz.
"Ko vajag? Es guļu!" beidzot nīgra balss atsaucās. Izabella nebija nekāds agrais putniņš.
Nesagaidījis uzaicinājumu, Roberts devās istabā un norāva māsai segu.
"Celies, miegamice! Nogulēsi superīgāko skatu! Spoki taisās uz siltajām zemēm un sarīkojuši salidojumu mūsu pagalmā!"
"Fui, kā jums nav kauna?! Puikas meiteņu guļamistabā! Es vēl esmu pidžamā! Tūlīt pat ejiet ārā!" Izabella raidīja zēnus prom.
"Šo tavu pidžamu ar lācīšiem mēs esam redzējuši jau simtām reižu, tiešām varēji uzvilkt kaut ko citu! Tagad nāc mums līdzi!" Roberts nebija pielūdzams.
Sapratusi, ka nekāda gulēšana vairs nesanāks, Izabella padevās.
"Labi jau labi, eju jau eju!" Žēli atskatījusies uz silto gultu un mīksto sedziņu, viņa devās puikām līdzi. Taču, izgājuši gaitenī, viņi saprata, ka brīnumaino skatu pa logu Izabellai vairs neparādīs. Bezmiesīgie radījumi bija iekļuvuši mājā un blīvā masā nu plūda augšup pa kāpnēm.
Jancis ar skaļu "āāāāāā!" metās augšup pa kāpnēm glābiņu meklēt pie tantes Kristiānās. Dvīņi viņam sekoja, un spoki arī. Tūlīt tūlīt tie viņus panāks, un tad būs beigas. Panāca gan, bet beigu nebija. Panākuši bērnus, tie aiztraucās tiem garām kā tukšai vietai. Pirmie sasniedza tantes Kristiānās durvis un brāzās iekšā. Pelēcīgie, bezmiesīgie spoku ķermenīši bija apsēduši visas sienas un mēbeles un turpināja plūst vēl un vēl. Jānis nejutās pārāk laimīgs, nepārtraukti kāpdams tiem pāri vai iziedams cauri kādam spokam. Dvīņi viņu no mugurpuses stūma tik spēcīgi, ka drīz vien viņi jau bija sasnieguši tantes Kristiānās istabu, kur viņa sēdēja savā gultā kā tronī. Ari viņa bija pamodināta paša saldākā rīta sapņa vidū. Tantes seja pauda neviltotu pārsteigumu par agrajiem viesiem, bet spoki nebija nākuši tāpat vien un arī izklaidei ne. Viņiem bija radušās pretenzijas, un tās bezmiesīgās būtnes izteica kareivīgi, runājot cits caur citu:
"Kā tu uzdrīkstējies? Sadomājusies nezin ko!"
"Atradusies rīkotāja! Ar kādām tiesībām?!"
"Mēs arī gribam! Tūlīt pat mūs arī!"
