"Mani pirmo! Es jau sen to esmu pelnījis!"
"Par to tev ir jāsaņem sods! Kas tā par visatļautību? Kas tā par pašdarbību? Kaut kas tāds nav piedzīvots!"
"Pagaidiet, pagaidiet, runājiet, lūdzu, pa vienam," tante Kristiānā pielika roku pie deniņiem, "citādi man no jums sāks sāpēt galva!"
Neizskatījās gan, ka spoki ir gatavi viņu uzklausīt un paklausīt, tie atkal sāka runāt visi reizē:
"Kā tu uzdrīkstējies? Ar kādām tiesībām tu mazo spociņu pārvērti par gaismas būtni?"
"Viņam bija jārēgojas virs zemes tūkstošiem gadu! Tūliņ pat atsauc viņu atpakaļ, citādi mēs tavu dzīvi pārvērtīsim neciešamā murgā!"
Tā vieni draudēja, kamēr citi lūdzās:
"Dārgā Kristiānā, pārvērt arī mūs par gaismas būtnēm un uzsūti augstu debesīs! Mēs esam noguruši no šīs dzīves. Esi tik laipna un izdari mums šo pakalpojumu!"
Viena spoku grupa baisi ūjināja, centās tanti Kristiānu satvert ar bezmiesīgajām rokām, visādi mēģinādami viņu iebaidīt. Tikmēr otra grupa stājās un veidoja rindu, cerībā, ka tūliņ, tūliņ tante Kristiānā arī viņus aizsūtīs pa gaismas staru tur augšā uz debesīm.
"Pagaidiet!" Tante Kristiānā paplēta rokas, kā atgaiņādama un atstumdama spokus tālāk. "Man vajag nomierināties, jūs mani uztraucat!" Viņa sakrustoja kājas, ieņemdama lotosa pozu, nolika rokas uz augšstilbiem, nomainīja frizūru, iegūdama bezgala daudz sīku bizīšu un pierē starp acīm iezīmēja sarkanbrūnu punktu. Tante aizvēra acis un sāka spēcīgā balsī skandināt: "Ommmm, ommmm, ommm, ommmm!"
"Ar frizūru viņa šoreiz kļūdījās," Roberts konstatēja, "no austrumu zemēm tā ir, bet…"
"Ko viņa dara?" jautāja Jancis.
"Meditē." Izabella ievilka gaisu krūtīs, lai turpinātu.
"Nē, viņa vienkārši mēģina iegūt laiku!" Roberts pārtrauca māsu. "Skatieties!"
Tiešām, tante Kristiānā pavēra vienu aci, vērīgi palūkojās apkārt un strauji atkal to aizvēra.
"Ommm, ommmm, ommmm," viņa turpināja dūkt, ik pa brīdim palūkodamās apkārt. "Nē, te nav iespējams koncentrēties, un vispār, jūs mani kaitināt! Un tāpēc nekādu pakalpojumu te jums vairāk nebūs! Vairāk vai mazāk, tas ir viss. Esat brīvi! Varat doties atpakaļ uz savu Spoku mežu."
"Ak, vai viņa nevarēja to pateikt mazliet diplomātiskāk?" novaidējās Izabella.
Jau pēc mirkļa Jānis piekrita Izabellas teiktajam, jo spokiem galīgi nepatika Kristiānās tonis. Viņi sāka ne tikai ūjināt un nelabās balsīs spiegt, bet arī kniebt un raustīt aiz matiem. Tā kā ar to vēl nebūtu gana, kāds iesvieda tantei Kristianai klēpī nez kur rautu galvaskausu.
"Fū, nešķīsteņi!" viņa iekliedzās, pielēkdama kājās un tajā pašā mirklī mainīdama matu rotu uz mežonīgi rudo. "Nu jūs man dabūsiet! Pulksteņvīri, pie manis!"
Bet arī spoki nebija ar pliku roku ņemami, viņi lidināja pa gaisu visu, ko varēja pacelt.
"Māmiņas mīļākā vāze!" novaidējās Izabella, glītam stikla priekšmetam ar būkšķi atsitoties pret sienu un saplīstot smalkās druskās.
'To tik nē!" iekliedzās Roberts, bet bija jau par vēlu. Viņa mašīnīšu kolekcija lidoja pa gaisu.
"Rimstieties! Kristiānā, dari kaut ko!" vaimanāja Izabella.
Tad kāda īpaši nejauka spocene uzklupa Izabellas matiem. Šoreiz tā bija Iza, kura pirmā neizturēja. Iekliegušies: "Glābjamies!" — viņa brāzās lejā pa kāpnēm un iespruka priekšnama lielajā skapi. Zēni viņai sekoja cieši pa pēdām. Roberts aizgrūda ciet bīdāmās durvis. Viņi visi trīs strauji elpoja, nevarēdami parunāt.
"Beidzot drošībā!" saraustīti izdvesa Roberts, mēģinādams lūkoties pa durvju spraudziņu, kur ieplūda vāja gaismas strēlīte, tik tikko manāmi izgaismodama ar drēbēm piekrauto skapi.
"Nokāp no manas pēdas!" dīvaini pārvērstā smalkā balstiņā Jānim pie auss izdvesa Izabella.
"No kādas pēdas?" Jānis iztrūcināts atbildēja.
Viņš ne uz kādas pēdas nestāvēja. Zēns uzmeta draudzenei skatienu, viņa vēl arvien elsoja un pat neskatījās uz Janci.
"Es tevi, lūdzu, nokāp no manas pēdas!" arī pie otras auss ierunājās tā pati pieklājīgā balss.
"No kādas pēdas?"
"No visparastākās, kura drīz kļūs par plakano, ja tu turpināsi uz tās stāvēt."
Nu arī dvīņi bija pamanījuši runātāju. "Baltā dāma!" viņi reizē nočukstēja."Kāp nost!" Izabella pastūma Jāni tā, ka viņš uzgāzās virsū Robertam. "Tu stāvi viņai uz kājām!"
Zēni sakrita vienā kaudzē, un tagad arī Jānis ieraudzīja runātāju. Balta parādība karājās vai varbūt stāvēja skapī starp mēteļiem, jakām un uzsvārčiem.
"Labdien!" Izabella pieklājīgi čukstēja, un likās, tūliņ arī pakniksēs.
"Ko jūs te darāt?" vaicāja Roberts, nostādamies atkal uz savām kājām. Arī Jānis no pusguļus stāvokļa mēģināja ieņemt pieklājīgāku pozu, cik nu skapī tas vispār ir iespējams.
"Es gribu parunāt ar jūsu tanti divatā, kā tas pienākas manā
augstdzimušajā stāvoklī, bet jūs varat nogaidīt kopā ar mani," visžēlīgi atļāva Baltā dāma.
"Jā, kundze!" pavisam apmulsuši, bērni piekrita. Iestājās neveikls klusums, neviens nezināja, ko lāgā teikt, kā sarunu turpināt. Klusums ieilga, līdz Baltā dāma ierunājās:
