Vispirms Jānis nepazina tanti Zuzannu. Tā nu nekādi nevarēja būt viņa. Tante Zuzanna kusa kā saldējums karstās plaukstās. Viņa burtiski tecēja uz visām pusēm un malām, kļūdama arvien tievāka un tievāka. Kamēr viņas miesas kā dzeltenīgi tauki tecēja prom straumītēs pa grīdu, stingdami grīdas dēļu šķirbās, mazie zirneklīši nepaguruši auda aizsargtīklus. Neredzamais spēks, ar kuru cīnījās tante Zuzanna, ik pa brīdim tos pārrāva un jaunas tauku straumītes aiztecēja pa grīdu. Tante kļuva arvien liesāka un liesāka, kalsnāka un kalsnāka, bet ietiepīgi turpināja cīņu. Vectēvs sāka vemt. Viņš vēma asinis. Starp tām arī čūskas un pretīgus, grubuļainus krupjus, kuri, sasnieguši zemi, rāpoja un leca uz visām pusēm.
Mežonīgi iekliegušies, tante Kristiānā izrāva no matiem adāmadatu, kura bija kalpojusi par matu saspraužamo kociņu, un uzdūra uz tās vienu bēgošu rāpuli. Tad nākamo. Roberts norāva no kājas kurpi un zvetēja ar to. Izabella nez kur bija rāvusi āmuru un izmantoja to par sitamo ieroci. Jānis sekoja Roberta piemēram un laida darbā savu kurpi. Viņi cīnījās, pazaudēdami laika un mēra izjūtu. Jānis nezināja, ka viņā var būt tik mežonīgas dusmas un ari naids, tāda vēlme atriebties.
Cīņas karstumā viņi nemanīja, ka krustmāte Zuzanna kļuvusi jau bīstami tieva. Tik tieva, ka vairs nejaudēja noturēt ne savu, ne zirneklīšu svaru. Tomēr arī Tumšā enerģija bija nolēmusi atkāpties. Vectēvs izvēma pēdējo biezo, melno recekļainu asiņu piku un bez spēka atslīga guļvietā. Drošības labad saites atstājuši, pulksteņvīri steidzās palīgā tikt galā ar nešķīsteņiem. Pēdējā brīdī Četrinieks paspēja uztvert tanti Zuzannu un turēja to, baiļodamies, ka viņa nesalūst kā saulē izkaltis sausas zāles stiebriņš.
Tante Kristiānā žēli raudzījās uz savām nošķiestajām sarkanajām kurpītēm, bet viņai nebija spēka pat paniķoties. Noraizējusies viņa vēroja savu māsu Zuzannu, nevarēdama izlemt — guldīt to gultā vai uz grīdas. Beidzot izlēma par labu cietai virsmai un paklāja segu uz grīdas. Mazie zirneklīši ne mirkli nepameta savu saimnieci un turpināja vīt un aust ap to aizsargtīklus.
Trīs draugi aizvilkas uz virtuvi. Ieraudzījuši saklato brokastu galdu, viņi atcerējās, ka šodien nav vēl ēduši.
"Esmu tā piekususi, ka nespēju pat ieēst," vaidēja Izabella. Jānis uzmeta acis uzputenim, nez kāpēc tas viņam atgādināja pa grīdu plūstošos taukus, un viņš pretīgumā novērsās.
"Vai jums nelikās, ka no rīta te kaut kur klīda Uno?" Roberts domīgi ierunājās.
"Es tepat vien esmu!" Spoks tapa redzams un nosēdās Robertam līdzās. "Jūs pārāk nekreņķējieties. Spokiem arī ir laba dzīve, un, kad pierod, var atrast pat zināmu prieciņu."
"Par ko tu runā?" Izabella bija pārāk piekususi, lai saprastu.
"Nu, par to pašu, lai jūs pārāk neuztraucieties, kad nāksies mirt. Redz, es jau gadu desmitiem esmu miris, un nekāda vaina."
'Tu pats apjēdz, ko runā?" Roberts saskaitās un, ja varētu, būtu nogrūdis spoku no krēsla. Drošības labad Uno tomēr paplivinājās tālāk. Apmeties citā vietā, tas turpināja:
"Šis ir beigu sākums. Rit Tumšā enerģija būs klāt ar jaunu spēku. Agri vai vēlu tā visus nobeigs. Paliksim tikai mēs, spoki, kas jau esam beigti."
"Es esmu tā piekususi, ka pat nevaru ar tevi pastrīdēties, bet tu gvelz pilnīgus niekus," Izabella teica nomāktā un nogurušā balsī.
"Tie nav nekādi nieki." Vienreiz nu spoks sajutās liels un nozīmīgs. Pamanījis pret sevi vērstās izbiedētās Jāņa acis, viņš turpināja: "Jūs taču paši redzējāt, kas notika, un esat pietiekami gudri, lai pie viens pieliktu viens un iegūtu divi."
"Te nav nekāda matemātikas stunda! Vai nu stāsti, vai lasies!" Roberta acis dusmās zvīļoja. Drošības labad spoks sāka plivināties pie griestiem.
"Stāstu vēlreiz īpaši neattapīgajiem. Jūs redzējāt, kas notika. Tante Zuzanna, kura ir spēcīgākā garu izdzinēja Latvijā un vienmēr ir tikusi ar savu uzdevumu galā, šoreiz cīņā zaudēja visus spēkus. Vēl reizi viņa to neizturēs. Bet Tumšā enerģija zaudēja tikai kādu pili no enerģijas jūras. Es zinu, jūs esat gudri un saprotat, ko es stāstu! Jūs nevarat šo enerģijas jūru ne izdzert, ne izsmelt ar rokām. Pat tad, ja visi zemes
ļaudis sastāsies un sāks smelt. Cilvēks var pastāvēt pret cilvēku, bet ne jau pret Tumšo enerģiju."
"Var gan!" tiepās Izabella. "Tu esi tikai muļķa spoks. Tu neesi gājis nevienā skolā. Neesi mācijies nevienu burvju mākslu. Pat muļķīgā, parastā karā tu pamanījies zaudēt dzīvību. Tu esi apaļš neveiksminieks! Ne jau tev mūs mācīt!"
Par šo nu gan spoks apvainojās un izgaisa.
"Izabella, tu biji pārāk skarba!" Roberts pārmeta māsai.
"Ko tad viņš te atnāk un jauc galvu? Mierinātājs atradies! Spoku pasaule mūs gaidot. Lika pagaidīt, viņi visi mums vēl redzēs!" Izabella draudēja neredzamiem pretiniekiem.
Kāds klauvēja pie ārdurvīm. Sparīgi un priecīgi. Viņi bija aizmirsuši šodien atslēgt ārdurvis.
"Kas tas?" Jānis beidzot uzdrīkstējās ko teikt.
