"Spoks tas noteikti nav, tā ir dzīva būtne un diez vai kāds no Zemzemes, jo tie mēdz uzrasties vienkārši tāpat. Visneparedzamākajā laikā, visneiedomājamākajās vietās. Ja viņš klauvē pie durvīm, tas ir cilvēks ar miesu un asinīm. Varam iet droši atvērt." Izabella traucās uz durvīm, un pārējie viņai pakaļ.
"Čau, ko nelaižat iekšā? Man atļāva vienu dienu paciemoties mājās, rīt jāiet karot ar tām milzu sēnēm!" Rasa priecīgi teica, ienākdama un nosviezdama somu uz priekšnama plaukta. Trīs draugi sapratās bez vārdiem un nolēma Rasu pagaidām neuztraukt un nestāstīt par trakumiem, kas te notiek. Labi, ka tante Zuzanna ir pārvietota uz Kristiānās istabu. Tā viņiem izdosies noslēpt viņas klātbūtni.
"Ko jūs tādi apmulsuši? Negaidījāt mani? Atkal blēņas darījāt? Gulējāt līdz pusdienlaikam! Sliņķi tādi, vai brokastis maz esat ēduši?"
Rasa devās uz virtuvi. Skaisti uzklātais brokastu galds labi saderēja ar dvīņu meliem par to, ka mājās viss ir kārtībā, viņi tikai mazliet aizgulējušies un nav paspējuši šorīt apkopt lopus, bet citādi viss labi.
. Tante Kristiānā palīdz, un vecāki jau jūtas daudz labāk. Viņi uzmanīgi laipoja, izlaizdami stāstos visas bīstamās vietas, un Izabella
nemanāmi ar kāju pabīdīja zem virtuves trauku skapja asinīm notraipīto vectēva āmuru, kuru nemaņas brīdī bija atstiepusi uz virtuvi.
"Nu, varbūt kopā paēdīsim?" Izabella centās pēc iespējas novilcināt mirkli, kad Kasa gribēs apraudzīt sirdzējus. Kad visi bija sasēdušies ap galdu, ienāca tante Kristiānā. Viņa savas nosmulētās kurpes bija nomainījusi pret sarkanām pastalām. Pamanot Rasu, drūmā izteiksme no sejas pazuda, un tā atplauka priekā. Viņa izplestām rokām steidzās māsasmeitu apskaut. Šmukt, šmukt! Sulīgas bučas tika abiem Rasas vaigiem.
"Stāsti, kā tev klājas Augsto Zinšu skolā?"
"Kur palikušas tavas sarkanās kurpītes?" Vērīgā Rasa bija pamanījusi tantes apavu maiņu. "Vai kaut kas noticis?"
"Ak, ko tu! Viss kārtībā! Es tikai atradu sarkanas pastalas. Ļoti ērtas, tev arī iesaku — var izkustināt kāju pirkstus. Bet tagad man jāiet. Man vēl ir jāpabeidz… Jāpiekārto šis tas… man vēl… jā…" Tante Kristiānā nozuda durvīs.
"Tāda pati kā parasti!" Rasa noteica. "Saviem ieradumiem viņa paliek uzticīga, bet dīvaini gan, ka kurpes mainījusi."
Trīs draugi nodurtām acīm raudzījās šķīvjos un visu savu uzmanību veltīja tikai ēšanai.
"Vai viņa jau sen staigā pastalās?"
"Nē!" sacīja Izabella, bet Roberts jau bija paspējis iekliegties: "Jā!"
"Kaut ko jūs man slēpjat, bet nekas, gan es to uzzināšu!"
Rasa ēda un priecājās, ka var būt atkal mājās. Viņa bija atgriezusies ļoti labā omā. Viņa starodama stāstīja, kā Augsto Zinšu skolas audzēkņi ir sagatavoti rītdienas cīņai ar milžu pūpēžiem.
"Izabellas vārdiem runājot, tas būs vieglāk par vieglu. Vispirms ies pirmā grupa… Paga, es jums tūliņ parādīšu," viņa pārtrauca stāstit un aizsteidzās. Pēc mirkļa atgriezās, kaut ko vilkdama ārā no somas. "Redz, tas ir mans jaunais zizlis. Tā kā sirpis. Tos mums izdalīja speciāli šim pasākumam. Viņa enerģija ir tik asa, ka nogriezīs visas sēnes vienā mirklī. Aiz mums nāks otra grupa, un viņu zižļi būs tā kā zemes kapļi.
Tie uzirdinās zemi, iznīcinot sēņu micēliju zemē. Saprotiet, tā kā ar aklu tīrumā! Tad nāks trešā grupa un izveidos tur tā kā kliņģerīšu dārzu."
"Ko izveidos?"
"Sasēs kliņģerītes!"
"Kaut kāds murgs!" Roberts noelsās. Vai Rasa vispār saprot, ko viņa runā un ar ko viņa rīt cīnīsies?
"Kas jums nav skaidrs?" Rasa sarauca pieri. "Tad, kad pirmā grupa būs tā kā nopļāvusi, otrā grupa tā kā uzrušinājusi, tad trešā tā kā iesēs kliņģerītes. Jūs taču zināt, viņām piemīt dezinficējošas īpašības, viņas attīrīs zemi un vēl skaisti ziedēs. Brīnišķīgi, vai ne?!"
"Tas ir trakāk par traku!" Izabella iesāka, vaigiem uztraukumā sārtojoties, bet apklusa, saņēmusi spērienu no Roberta.
"Ak, beidziet rādīt tik skābus ģīmjus! Viens, divi un gatavs. Varēsim mierīgi dzīvot atkal tālāk. Gribat, es jums izstāstīšu kaut ko uzjautrinošu?"
Draugi klusēja, un Rasa turpināja:
