"Mums ik pa brīdim ļāva pamest skolu, un tad mēs devāmies uz kafejnīcu. Vienā tādā reizē es tur satiku Artūru, Tomu un Agnesi ar Lauru. Artūrs laikam sen nebija saticis jūs abus," viņa norādīja uz dvīņiem, "un viņam nav bijis, ar ko kašķēties, tāpēc sāka kaitināt arī mani. Jautāja, vai es zinot, aiz kura gala zizlis jātur rokā. Es viņam tur šo to tīri labi atbildēju, bet viņš nevarēja rimties un izteica piezīmi, ka mana galva esot domāta tikai vainaga nēsāšanai. Tad gan es zaudēju pacietību! Tagad es zinu, kā tu, Izabella, tādās reizēs jūties," vecākā māsa vērsās pie jaunākās, "teicu Artūram, ka pat mana mazā māšele prot labāk burties par viņu, un izstāstīju, kā tu piebūri Tomu ar rozā konfekti, kaut gan viņš tev nekad nav paticis un nepatiks. Toms lāgā nesaprata, par ko es runāju, meitenes teica, ka par to viņas jau sen bijušas pārliecinātas, bet Artūrs, tu iedomājies šito nekauņu, tā vietā, lai dusmotos, staroja kā saulīte. Man šķiet, to viņš darīja tāpēc, lai mani vēl vairāk kaitinātu. Ja es nezinātu, ka jūs esat nesamierināmi ienaidnieki, es vēl varētu nodomāt…"
"Rasa, es īsti nesapratu par tām kliņģerītēm," Jānis iespraucās sarunā, lai mainītu tēmu, jo redzēja, cik aizdomīgi sārti kļūst Izabellas ausu gali.
"Ak, par tām!" Rasa nešķita ko pamanījusi. "Sēklas būs vairāku veidu. Gan dzeltenas, gan oranžas. Gan ar dzelteniem vidiņiem, gan ar tumši brūniem. Man šķiet, tas izskatīsies ļoti jauki, un šis pārbaudījums būs arī tā kā eksāmens, lai mūs tā kā pārceltu uz nākamo kursu."
"Tā kā pļausiet, tā kā arsiet, tā kā sēsiet, tā kā tiksiet pārcelti uz citu kursu… Kas jums tur īsti notiek?" Roberts sašutis nokliedzās un izskrēja no virtuves.
"Mazais brālis palicis tāds nervozs," Rasa satrūkusies vērsās pie palicējiem.
"Vai tev nešķiet, ka jums tas liekas tā kā pārāk vienkārši?" galdā skatīdamies, Jānis iesāka.
"Tu ko, nē!" viņu pārtrauca Rasa. "Pēc tā, ko mums stāsta, šis izskatās būs vieglākais eksāmens, kāds mums jelkad ir bijis."
"Kā tad, vieglāk par vieglu… Vai tu esi pārliecināta, ka jums stāsta patiesību?" Izabella cieši vērās māsā.
"Jūs te mājās esat tādi dīvaini, uzvilkti un negatīvi noskaņoti. Pastāstiet labāk, kā jūtas māmiņa ar tēti! Babe stāstīja, ka viņiem uzbrucis pavasara nogurums."
"Pavasara nogurums! Kāds vēl pavasara nogurums?!" Izabella, vairs nespēdama valdīties, pielēca kājās un kliedza. "Viņi saelpojās Tumšo enerģiju un tagad guļ tur augšā knapi dzīvi, un rītvakar tu būsi tāda pati!"
"Izabella, tu atkal pārspīlē!"
"Nemaz ar ne! Klausi tikai visam, ko tev tai skolā saka! Pareizi tante Zuzanna teica, mēs pilnīgi neesam sagatavoti reālajai dzīvei. Arī tu ar visu savu Augsto Zinšu skolu."
"Ko?! Tante Zuzanna? Viņa ir šeit?"
"Jā, gan!" ar gandarījumu paziņoja Izabella.
"Kurš uzdrošinājās? Tu zini, ka māmiņa aizliedza!"
"Tante Kristiānā tā izlēma, un mēs piekritām."
Ne vārda neteikusi, Rasa devās uz tantes Kristiānās istabu. Mirkli palikuši sēžot, Jānis ar Izabellu tomēr izlēma sekot.
Jau pēc brīža no augšstāva atskanēja skaļš strīds. Draugi traucās augšup. Rasa savā stingrajā un noteiktajā balsī lika, lai tante Kristiānā pamet šo namu, kuru viņa ir pārvērtusi par īstu trako māju un padarījusi arī dvīņus galīgi nervozus. Tante Kristiānā pretojās, ka nekā traka te neesot, bet Rasa teica, lai viņa paskatās pati uz sevi no malas. Jānis vairāk sliecās piekrist Rasai. Jumtā izbūvētajā tornītī, kas jau pats par sevi ir dīvaina vieta jebkurai normālai mājai, kaktā uz grīdas gulēja tante Zuzanna, pār kuras augumu vienā laidā turpu šurpu rāpuļoja zirnekļu bari. Viņai līdzās tupēja Trijnieks un, ar vienu roku uzmanīgi piepacēlis tantes galvu, baroja viņu ar karstu, treknu buljonu. Izskatījās, tā nebija pirmā tase, kuru tante bija izdzērusi, jo neliela grēdiņa tukšo trauku šķiebās turpat uz grīdas, un buljoni bija gājuši labumā. Tante Zuzanna šķita atgūstam savus apveidus.
Tante Kristiānā tikmēr nelikās traucēties un izmantoja savas jauniegūtās pastalas deju apgūšanai. Šķiet, viņu bija piemeklējusi baleta mūza. Mati bija stingri nostiepti un pakausī savīti mezglā. No labās puses viņu balstīja uzticamais Vieninieks, aiz kreisās rokas turēja Sešinieks, kamēr tante pati stāvēja uz kreisās kājas, labo aizāķējusi aiz auss. Tagad gan viņa centās uzmanīgi, nezaudējot pašcieņu, atkabināt kāju un nolaist atkal uz grīdas. Turpat viņiem apkārt vazājās Lāse, aiz galvas vilkdama piebeigtu melnu čūsku. Mazliet pēc trako nama te patiešām izskatījās. Interesanti, kur vēl ir pārējie pulksteņvīri. To pašu bija iedomājusies arī Izabella un tamdēļ jautāja:
"Kur ir pārējie Pulksteņvīri?"
"Ak, kādam ir arī jāstrādā!" tante Kristiānā teica. "Viņi tīra kūti." Tante cerēja, ka tādā veidā izpelnīsies Rasas atzinību, bet dvīņu vecākā māsa gandrīz uzsprāga.
