Jumtu sedza dakstiņi, un uz tā bija daudzi un dažādi tornīši ar logiem; centrā augstāk par visiem pacēlās izrotāts četrstūrains tornis. Ap tā pamatni bija iežogots laukumiņš. Uz torņa sienas aplī bija uzkrāsots uzraksts «Rietumu apvienotā telegrāfa sabiedrība», un tagad es ieraudzīju, ka krietni daudz vadu, kas stiepjas pāri ielai, sākas uz šā jumta. No torņa jumta slējās karoga masts ar strauji plīvojošu Amerikas karogu; karogkāta augšdaļā, tieši zem karoga, es ievēroju spilgti sarkanu, lielu bumbu. Bumba acīmredzot bija ar tukšu vidu kā taukos vārīts pīrādziņš; tā aptvēra karoga mastu, un to varēja saredzēt jūdzēm tālu no visām pusēm.
Es nezināju, kas noliek, tomēr izņēmu arī savu pulksteni; tas radīja bez divām minūtēm divpadsmit. Es stāvēju tāpat kā simtiem citu vīriešu abās Brodveja pusēs. Piepeši visi reizē iemurminājās, sarkanā bumba nokrita visā karoga kāta garumā līdz pamatam, un vīrietis man blakus nodudināja: «Tieši divpadsmit.» Viņš rūpīgi nostādīja savu pulksteni, es darīju to pašu, pabīdīdams minūšu rādītāju uz priekšu. Visapkārt dzirdēju noklikstam zelta pulksteņu vāciņus, kad tos aizsita ciet. Simtiem vīriešu ietves malā pagriezās un atkal saplūda kopā ar gājēju straumi; es aiz prieka smaidīju. Kaut kas šai mazajā ceremonijā, kas uz mirkli apvienoja simtiem cilvēku, man vareni patika.
Tiklīdz pulkstenis bija nositis pusdienas stundu, kaut kur aiz manis sāka skanēt mūzika — zvanu spēle, un es pazinu melodiju «Mūžības klints». Es pagriezos atpakaļ un pasmaidīju — tūlīt biju ieraudzījis, no kurienes nāk skaņas — no Trīsvienības baznīcas. Tās zvani dzidri skanēja ziemas gaisā, un es steidzos pie tās. Pārdesmit soļu aiz baznīcas, atspiedies ar muguru pret telegrāfa stabu, nomaļus no gājēju straumes, es atri uzskicēju zīmējumu, kuru pabeidzu daudz vēlāk. Es jau agrāk biju zīmējis Trīsvienības baznīcu, taču šoreiz — neticami — tās tornis pret debesīm melnēja augstāks par visu, kas atradās tam apkārt. Es pabeidzu skici, pierakstīdams malā piezīmes, lai vēlāk zīmējumu varētu pabeigt, pēc tam stāvēju un aplūkoju to; kāds izsūtāmais zēns zila formas tērpā ar misiņa pogām uz mirkli apstājās, pavēroja zīmējumu, pameta man ar galvu un aizsteidzās. Blakus ir pabeigtais zīmējums, tas ir pilnīgi precīzs, tikai es kokiem piezīmēju lapas, lai skaidrak parādītu vecos, jaukos kokus. Šis ir Brodvejs, pa kuru gāju: pa kreisi vidū jūs redzat Western Union Build- ing ar karogmastu, pa kuru tikko bija noslīdējusi bumba, kas pavēstīja, ka ir tieši dienas vidus.
Iedams atpakaļ un apskatīdams savu uzmetumu, es izjutu kārdinājumu apstāties un piezīmēt klāt milzīgos, spocīgos torņus, kuri kādā dienā aplenks Trīsvienību no visām pusēm, aprakdami tās torni kā aizas dibenā. Bet es gāju pašlaik garām baznīcas ieejai, un četri vai pieci vīrieši, kas slaistījās uz ielas pie tās, novērtēja mani pareizi un cits caur citu sauca:
— Uzkāpiet torņa smailē, ser! Augstākais punkts pilsētā! Vislieliskākais skats uz pilsētu!
Man vēl bija atlicis tik daudz laika, un es pamāju ar galvu vienam, kuram, pēc izskata spriežot, visvai- rak vajadzēja naudu.
Iekšpusē viņš veda mani augšup pa stāvām, bezgalīgām akmens vītņkāpnēm, garām zvaniķa telpai un zvaniem, kuri dimdēja tā, ka kurls varēja palikt un vairs nevarēja atšķirt atsevišķas notis. Beidzot mēs bijām augšā uz laukumiņa ar koka grīdu un vairākiem šauriem vaļējiem logiem.
Debesis bija tēraudpelēkas, gaiss ļoti dzidrs, viss iezīmējās asi un skaidri. Pāri zemajiem jumtiem varēju redzēt abas upes, ūdens — sevišķi Hudzonā — virmoja sīkos vilnīšos kā pelēks izliets svins. No manis pa kreisi gar Sautstrītu virknējās simtiem un atkal simtiem mastu; es vēroju prāmjus, kuru lielie rati kūla ūdeni; es skatījos uz baznīcu torņu smailēm, kas visās malās sniedzās tālu pāri jumtiem; es redzēju pārsteidzoši daudz koku, sevišķi rietumos, un atkal iedomājos Parīzi. Un es skatījos lejā uz ietvēm un gājēju galvām Brodvejā, uz mazajiem aplīšiem, kas bija cilindru virsas un blāvi vizēja skaidrajā ziemas gaismā. No pretējā loga es redzēju pilsētas augšdaļu un — pāri Pasta kantora jumtam — Pilsētas valdes parku. Aiz tā, tālāk uz austrumiem, asi izceldamies pret ziemas debesīm, slējās kaltu akmeņu torņi; tie turēja milzīgi resnās troses, pie kurām karāsies Bruklinas tilta braucamā daļa; es varēju redzēt strādniekus rosāmies uz pagaidu dēļu seguma, kas šur tur stiepās pāri lieliem, vaļējiem nepabeigtās brauktuves tukšumiem, zem kuriem tālu lejā skaidri varēja saskatīt upi.
