Skats uz pilsētu bija lielisks un, protams, tūristiem tas pats, kas tālā nākotnē būs no Empire State Building. Taču es nodomāju, ka šai salīdzinājumā nav nekā smieklīga; šis bija augstākais punkts pilsētā tieši tagad, kaut arī nākotnē tas pazudīs starp neiedomājami augstākām celtnēm. Un, ja kādu dienu man būs jāuzkāpj vairāk nekā deviņdesmit stāvu, lai ieraudzītu drūmu, smoga sapostītu Ņujorku šīs skaidri iezīmētās zemākās un daudz patīkamākās pilsētas vietā, kurš tad smiesies pēdējais? Es gribēju uzzīmēt šo skatu, taču vajadzētu stundas, lai to tikai uzskicētu, un man bija jāsteidzas. Lejā es aplaimoju savu pavadoni ar ceturtdaļdolāru un tad ar skubu steidzos atpakaļ uz Pilsētas valdes parku.
Divdesmit četras minūtes pāri divpadsmitiem, kad es stāvēju pie Pasta kantora aizmugurējā loga un skatījos uz ielu, uz mazo ziemlgo parku un cilvēkiem, kas pastaigājās pa daudzajiem kājceliņiem, mani pārņēma sajūta, ka es daru kaut ko dīvainu. Raugoties pa nokvēpušo logu, es atcerējos Keitas dzīvoklī redzēto zīmīti; papīra stūrīši bija jau nodzeltējuši, kādreiz melnā tinte laika gaitā kļuvusi rūsgana. Un satikšanās parkā, uz kuru aicināja zīmīte, kļuva par senu notikumu, gadu desmitiem vecu un jau ilgi aizmirstu.
Vai tas tiešām varētu notikt? Es nespēju tam ticēt. Sveši ļaudis vēl aizvien gan gāja parkā iekšā, gan nāca no tā laukā, gan pastaigājās pa taciņām. Tieši man pretim pāri ielai Pārkrovas otrā pusē stāvēja piecus stāvus augstā Ncw York Times Building. Tā bija neuzkrītoša celtne ar šauriem, augstiem logiem; fasāde bija tāda pati kā daudzām citām mājām šai rajonā. Manas acis pievērsās tās ieejai, un tur stāvēja Džeiks Pikerings.
Es viņu redzēju, taču zināju, ka no parka viņu nevar ieraudzīt. Viņš stāvēja durvju padziļinājumā uz pakāpieniem cieši pie mūra sienas. Viņš ar acīm pārmeklēja ielu, tad parku pāri ielai, pēc tam apmierināts steigšus nokāpa lejā, pārgāja pāri ietvei, izlocīdamies pa vidu braucējiem, šķērsoja Pārkrovu un iesteidzās parkā, dodamies tieši uz tā vidu, kur kopā saplūda lielākā daļa kājceliņu. Atstūmis cepuri pakausī, atpogātā mētelī, sažņaugtās rokas iebāzis bikšu kabatās, iekodis zobos cigāru un turēdams to uz augšu paslējis, viņš stāvēja un gaidīja.
Pagāja piecas minūtes. Es varēju redzēt Pikeringa elpu; ārā bija auksts, viņš to juta un sāka soļot šurp un turp, kādus desmit jardus uz priekšu, desmit atpakaļ. Tomēr mēteli viņš neaizpogāja, rokas no kabatām neizvilka un ari cigāru no mutes neizņēma. Laiku pa laikam viņš izpūta cigāra dūmu ve'rpeti; zilie dūmi sajaucās ar viņa elpas baltajiem tvaikiem, un es nopratu, ka viņš pozē, tēlodams pavisam mierīgu cilvēku. Un ar panākumiem: viņa stāja un lēnā gaita, viss rādīja — viņš ir tik rāms'un apmierināts, ka pat nemana aukstumu.
Bija pagājušas vēl piecas minūtes. Pilsētas valdes pulkstenis viņpus parka rādīja divpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes. Kad es novērsu acis no pulksteņa, ieraudzīju otru vīrieti jau parkā steidzamies no rietumiem uz tā vidu. Un zināju, ka zilais plankums viņa cimdotajā rokā (šis notikums vairs nebija sens; man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, stāvot un skatoties, kā tas sākas) ir aploksne, kuru biju redzējis, kad Pikerings to nosūtīja; tagad otra vīra rokā tā noderēja par pazīšanās zīmi.
Pikerings bija vīrieti ieraudzījis un devās viņam pretim; es biju pieliecies tik tuvu logam, ka mana elpa bija aizmiglojusi rūti; tagad negribīgi atkāpos kādu collu no tā. Pikerings smaidīja, un abi vīrieši apstājās viens otram pretim. Kad svešais noglabāja zilo aploksni mēteļa iekškabatā, Pikerings izņēma cigāru no mutes, un es redzēju, kā runājot kustas viņa bārda; otrs atbildēja, un arī viņa bārda mazliet paplīvoja. Skatoties no šāda attāluma, viņus varētu noturēt par melnbārdainiem dvīņiem; abi stāvēja uz celiņa, abiem bija spīdīgi cilindri, ģērbušies viņi bija īstenībā līdzīgi, abiem bija šim laikmetam raksturīgie tumīgie augumi. Abi pagrieza galvu un pavērās apkārt, ar skatienu pārmeklējot parku, un man bija jāpārvar pēkšņa vēlēšanās pietupties, iai mani neierauga. Tad Pikerings uz kaut ko norādīja; viņi pagriezās un nāca pāri parkam uz manu pusi, uz solu, kuru no vēja pasargāja kādas statujas augstais akmens pamats. Abi aizgāja pie sola un apsēdās, un statujas pamats noslēpa tos manām acīm, es varēju vairs redzēt tikai viena kreiso ceļgalu un plecu.
Man bija jādzird, ko viņi runā, bija jādzird, un es ar skubu metos laukā pa pasta pakaļdurvīm, pār- skrēju pāri ielai aiz alus darītavas pajūga, kas bija piekrauts ar koka mucām, iegāju Pilsētas valdes parkā un pielavījos pie statujas pamata. Pagriezies apkārt, ar muguru gandrīz pieskardamies pamatam, es stāvēju, pieri saraucis, un laiku pa laikam uzbudināts paskatījos uz kājceliņu, it kā gaidītu kādu aizkavējušos paziņu.
— … nesaprotu, kāpēc, — viena balss prātīgi sacīja. — Temperatūra ir zem nulles, ar katru brīdi kļūst aukstāks, pūš arī vējš; šitādā dienā neviens nesēž parkā. Ja jums nav sava kantora, Astorhauza bārs ir tepat pāri ielai, es jums izmaksāšu.
