Ak, man ir gan savs kantoris, — Džeiks Pikerings atbildēja, un viņa balsī varēja saklausīt slepenu izsmieklu. — Ne jau nu kāds varenais kantoris, varu galvot, ka nekas līdzīgs jūsējam. Tomēr jūs lo labprāt apskatītu, vai ne? Taču jūs to neredzēsiet. Vēl ne. Taisnība, šādā dienā neviens nesēž parkā, bet lieši tāpēc mēs pakavēsimies šeit; tas, kas man jums jāsaka, ir mūsu abu noslēpums. Sarunas temats ir Kararas marmors, un tas jūs atveda uz šejieni. Teciņiem. U11 šeit jums būs jāpaliek. Aukstumā. Endrū Rārmodijam, tik ievērojamam miljonāram.
— Tas atveda mani uz šejieni, — otrs mierīgi atteica, — bet ne jau nu tādēļ, lai mani izjokotu. Tāpēc piezīmes par manu ievērojamību paturiet pie sevis un bez liekas pļāpāšanas pastāstiet, ko jūs gribat, vai arī es celšos augšā un iešu projām, un lai velns jūs parauj!
Lieliski! Jums mani jāatvaino, taču es esmu sagaidījis vairāku gadu darba augļu ienākšanos un izbaudu savu nelielo triumfu.
— Ko jūs gribat?
—• Naudu.
— Skaidrs. Kas gan to negrib? Ķerieties vērsim pie ragiem!
■— Labs ir. Cigāru?
— Nē, tencinu, smēķēšu pats savējo.
Brīdi valdīja klusums, tad varēja dzirdēt, kā uzrauj sērkociņu un aizdedzinot pakšķina cigārus. Pikerings atkal sāka runāt:
— Es strādāju Pilsētas valdē, kur esmu klerks — zemākais no zemākajiem. Tomēr es pats sameklēju šo darbu, ser! Pametu daudz ienesīgāku vietu. Kāpēc? Jūs jautāsiet, kāpēc.
— Es nejautāju. — Es dzirdēju, kā Kārmodijs pakšķina cigāru. — Tomēr speriet tik vaļā!
Pikerings apslāpēja balsi.
— Iemesls bija Tvīds
' Tvīds, Viljams Mcrsijs (1823—1878), senators. «Tvīda banda» — tumšu darboņu un pērkamu politikāņu grupa, kuru vadīja Tvīds un kura XIX gs. 60. gadu beigās netraucēta saimniekoja Ņujorkas municipalitātē. Arī ar pilsētas Tiesas namu saistītā afēra, par kuru ir runa tālāk, ir vēsturisks fakts: pēc tāmes ēkai bija jāizmaksā 250 000 dolāru, bet pilsētas kasei tika izkrāpti vairāk nekā 8 miljoni dolāru.
mērotā darbā par aktu reģistratoru Pilsētas valdē? — Pikerings dramatiski pazemināja balsi vēl vairāk. — Tāpēc, ka tur ir tās netīrās pēdas.
Es aizrāvies biju pati modrība un tik tikko elpoju, lai nezaudētu ne vārda. Tomēr zemapziņā kaut kas mani urdīja, un, kad es atģidos, kas tas ir, man bija japasmaida. Pikeringa balss, kā arī viņa izvēlētie vārdi un teikumi skanēja vairāk nekā dramatiski, tie bija jau gandrīz melodramatiski. Man šķiet, ka mēs visi parasti rīkojamies tā, kā, mūsuprāt, citi gaida, lai mēs rīkotos. Man koledžā bija ne tikai viens, bet divi profesori, kas atgāzās krēslā un klausīdamies profesoriski salika rokas ar pirkstgaliem kopā.^Man bija draugs, kas nespēja atturēties no azarta spēlēm; viņam bija ieradums ar pilnīgi neizteiksmīgu seju pasviest gaisā un atkal saķert monētu. Un tagad Pikerings un Kārmodijs spēlēja savas lomas laikmetā, kad ticēja, ka melodrāma uz skatuves parāda īstenību. Nopietni līdz nāvei, viņi abi apsvēra katru savu vārdu un, manuprāt, arī paši augstu vērtēja savu priekšnesumu.
— Netīrās pēdas vijas cauri visiem aktu skapjiem. Un es to apjēdzu, — Pikerings lepni teica. — Es sapratu, ka Tvīda bandas korupcija bija izplētusies tik plaši, ar tik daudziem nozarojumiem, ka visus pierādījumus nekad nevarēja iznīcināt. Es zināju, ka vēl aizvien ir jābūt pierādījumiem, es burtiski ierakos tonnās vecu protokolu un dokumentu, man tikai bija jābūt pietiekami slīpētam, lai tos pazītu, kad uziešu, un prastu visus gabaliņus salikt kopā pareizi. Tā es kļuvu par visčaklāko Pilsētas valdes ierēdni!
— Slavējama rīcība! Ja jūs meklējat darbu, aizejiet pie mana galvenā grāmatveža.
Es izdzirdu jau pazīstamu skaņu — zelta pulksteņa viiciņa klikšķi, kad to atver, tad mazliet savādāko skaņu, to aizsitot.
— Jā, jūs esat varen aizņemts veikalnieks, mister Kārmodij, taču jums nekas nav svarīgāks, nekas kā uzklausīt, kas man jums sakāms. Vienalga, cik gari es gribu to izklāstīt! — Mirkli valdīja klusums, tad Pikerings mierīgi turpināja:
