— Mēnesi pēc mēneša esmu pavadījis bezgala garas stundas, meklēdams šīs netīrās pēdas gadiem ilgi krājušos putekļos. Kad tās parādījās, es tās ieraudzīju un izsekoju, atkal pazaudēju, pēc dienām un nedēļām atradu no jauna starp desmitiem tūkstošu viltotu pavadzīmju, anulētu bankas čeku, uzpūstu kvīšu, visdažādāko inkriminējošo ziņojumu, pieprasījumu un vēstuļu. Un vislabāko no tā, ko atradu, ser, es esmu sakrājis un aizvācis no Pilsētas valdes! Saprotat, pa dokumentam vai diviem reizē ieslīdināju kabatā un lenča pārtraukumā aiznesu uz savu pieticīgo kantori. Vai nosūtīju pa pastu, lai pievienotu savām aktīm, kuras apkopoju un studēju daudzus daudzus garus vakarus, kurus pavadīju kantorī pie rakstāmgalda.
Tomēr lielākā daļa no tā, ko uzzināju, izrādījās nederīga! Pierādījumi bija, turklāt pilnīgi! Neapstrīdami pierādījumi par viskliedzošāko korupciju! Un tad es uzzināju, ka blēdis apmēram pirms mēneša ir nomiris. Citus es neatradu nemaz; iespējams, ka tie aizvākušies uz Kanādu. Dažus es vēl dzīvus atradu tepat Ņujorkā. Tikai ne vairs bagātus — tie bija bankrotējuši! Citos gadījumos manis savāktie materiāli, lai gan diezgan skaidri, tomēr nebija pietiekami. Un, lai ka es meklēju, nekādi nespēju sagādāt pēdējos pierādījumus. Tā visas šīs netīrās pēdas, mister Kārmodij, noveda pie pavisam nedaudziem. Un jo sevišķi pie viena: noslēpumaina uzņēmēja, kuram samaksāja par Kararas marmora piegādi un uzstādīšanu Tiesas nama gaiteņos, telpās un priekštelpās. No Itālijas tonnām importēts Kararas marmors — tā vismaz rakstīts pavadzīmēs un pareizi apzīmogotajās muitas kvītīs. Ar apmaksātiem rēķiniem par darbu dučiem strādnieku kopā ar viņu vardu un adrešu sarakstiem; ka tur rakstīts, strādnieki nedēļām ilgi apstrādājuši marmoru. Vai nevēlaties redzēt kādu? šeit ir viena pavadzīme.
Es izdzirdu papīra čaukstoņu; dažas sekundes valdīja klusums, tad ierunājās Kārmodijs:
— Redzu jau, redzu.
— Nē, paturiet to, ser! Par piemiņu. Man ir vēl daudz tādu.
— Par to es nešaubos, tāpēc arī piedāvāju jums šo atpakaļ.
— Es to negribu. Vai jūs domājat, ka es vēlos to atkal pievienot savām aktīm? Lai jūs man sekotu un atklātu, kur tās tiek glabātas? Galvoju, ser, ka savā kantorī es atgriezīšos vēl tikai vienu — pēdējo reizi. To es darīšu, lai nodotu pilnīgi visas aktis uzņēmējam, par kuru es runāju.
Klusuma brīdis, tad Pikerings apslāpētā balsī teica:
— Lai gan pēc Tvīda standartiem uzņēmēja peļņa bija pieticīga, tā tomēr padarīja viņu bagātu. Jo viņš to ieguldīja nekustamos īpašumos Ņujorkā, un tagad, tikai dažus gadus vēlāk, viņam pieder miljoni, miljoni. Un sieva, kura, kā man stāstīja, priecājas par katru dolāru no šiem miljoniem — tie palīdz viņai iekļūt augstākajā sabiedrībā, ko viņa tik ļoti vēlas. Mister Kārmodij, ja jums labpatīk, atnāciet man līdzi uz Tiesas namu. — Es biju pārliecināts, ka Pikerings bija pamājis uz Tiesas namu, kas atradās tūlīt aiz Pilsētas valdes. — Un kopīgi pārmeklēsim telpu pēc telpas. Tieši tā, kā es to darīju: dažreiz sēdēju tiesas zālē prāvu laikā, un manas acis klīda pa telpu, meklējot marmoru; vai arī stāvēju birojos, gaidīdams savu kārtu, lai kaut ko pajautātu, un mans skatiens pārbaudīja visu telpu. Esmu to izpētījis stāvu pēc stāva, gaiteni pēc gaiteņa, pat šveicara istabeli un labierīcību telpas. Un, ja jūs, uzņēmēj Kārmodij, varat Tiesas namā parādīt man vienu pašu kvadrāt- collu, kuru esat pārklājis ar Kararas vai kādu citu marmoru, dodu jums savu goda vārdu: es jūs vairāk neapgrūtināšu.
Atbilde bija neizteiksmīga un monotona:
— Cik jūs gribat?
— Vienu miljonu dolāru, — Pikerings maigi sacīja, un viņa lūpas izbaudīja šos vārdus. — Ne vairāk, ne mazāk; tas ir viss, kas man vajadzīgs, lai uzsāktu to pašu ceļu, pa kuru ejot jūs sarausāt daudz lielāku bagātību.
— Man šķiet, ka tā ir gluži saprātīga doma. Kad?
— Tūlīt. Divdesmit četrās stundās … Nepuriniet galvu, ser! — Pikerings aizkaitināts iesaucās. — Jums tas ir, un vēl vairāk!
— Ne jau skaidrā naudā, jūs idiot, — Kārmodija balss skanēja klusi un neganti. — Jā, man tas ir. Un es to samaksāšu. Ja jūs varat parādīt un nodot man pierādījumus, kurus solāt. Taču mana nauda ir ieguldīta īpašumos — visa. Man nav brīvas skaidras naudas!
— Protams, ka jums nav. To es jau biju gaidījis. Taču atrisinājums ir vienkāršs — pārdodiet kaut ko no šiem īpašumiem.
— Tas nav tik vienkārši, — Kārmodijs caur zobiem izgrūda. — Tieši tagad nevar dabūt no maniem īpašumiem miljonu skaidras naudas. Katrā ziņā nav īstais bridis. Mana nauda ir iesaldēta. Lielā, nepabeigtā dzīvoklī; tas ir izdevīgs gadījums, taču ziemā darbs bija jāpārtrauc; pat apmešanai jāgaida siltāks laiks. Un gandrīz ducī zemes gabalu, uz kuriem cels komerciālas ēkas; vecās mājas uz tiem būs pavasarī jānoplēš. Hipotēkās, kuras ir drošas kā zelts, taču
