tām vēl nav pienācis termiņš. Tukšos zemes gabalos uz ziemeļiem no Centrālā parka; jāgaida, kamēr pilsēta sasniegs tos. Ar vārdu sakot, ser, es savus spēkus esmu pārmērīgi sasprindzinājis. Esmu bīstami izpleties. Ja man tagad jāsagādā miljons, es nedabūtu ne desmit centu par dolāru. Un tagad jūs par maniem darījumiem zināt tik daudz, cik nezina neviena dzīva dvēsele.
Dažas sekundes klusuma. Kad Kārmodijs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja citādi — mierīgi un apvaldīti, bezmaz draudzīgi, it kā viņam būtu pa prātam, ka uzticējies otram, un viņi tagad būtu gandrīz vai līdzdalībnieki.
— Es pastāstīšu jums noslēpumu, kuru nezina neviens cits. Visvairāk baidos, ka tuvākajos mēnešos varētu nomirt, jo, man šķiet, ja šāds skumjš notikums atgadītos, mana sieva drīz vien paliktu bez penija. Viņi uzklups manai mantai kā vilki, saplosīs to lēveru lēveros un izvazās uz visām debess pusēm. Mana sieva neko nesaprot no naudas lietām, un sievietei šādos apstākļos arī juridiski nav iespējas rīkoties tik ātri un spriest tik saprātīgi kā nepieciešams. Es no šā riska nopelnīšu, pie tam drīz. Bet šobrīd es ar saviem darījumiem balansēju uz adatas smailes. Es šais dienās neuzdrošinos pat doties ceļojumā! Es baidos saslimt kaut vai uz nedēļu! Vai jūs mani saprotat, ser? Ja man uzstādīs prasības, visa celtne sabruks. Un tad viss būs zaudēts, viss. Pagaidiet, — viņš piebilda gluži draudzīgā tonī. — Vēl mazliet pacietieties, ja esat gaidījis jau tik ilgi. Un pavasarī… Nepuriniet galvu, ser! Es to samaksāšu! Es apsolu, ka darīšu to! Pavasarī samaksāšu vairāk — miljonu un vienu ceturto daļu! Bet jums man jādod …
Pikerings pie sevis omulīgi nogrudzināja.
— Neko! Es jums nedošu neko. Aha, jūs gan esat
īstais! Jūs savu mantu droši vien esat sarausis ar runāšanu! Bet es pazīstu blefu, lai man nemēģina neko iestāstīt; es došu jums laiku līdz pirmdienai, ne vairāk. Es nevaru mēnešiem ilgi gaidīt, un jūs to zināt! Vai jums šķiet, ka es to neapjēdzu? Vai jūs iedomājaties, ka inspektora Bērnsa draudzība ar pilsētas bagātniekiem mums, pārējiem, ir noslēpums? Es nonāktu Singsingā! Par ko mani apsūdzētu, to es nezinu, bet pavisam drošs, ka tur es nokļūtu, ja atvēlētu jums pietiekami daudz laika to nokārtot.
Kārmodija balss bija aiz niknuma sasprindzināta:
— Jūs vēl aizvien varat tur nonākt. Es pazīstu inspektoru Bērnsu!
Sekoja klusuma brīdis, kurā viņš gandrīz burtiski norija savu niknumu.
— Laiku pa laikam man ir bijusi iespēja izdarīt viņam dažus niecīgus pakalpojumus, un es jūs brīdinu …
— Bez šaubām, esat. Visi pilsētas bagātnieki viņu pazīst; stāsta, ka viņš kļuvis bagāts, vienīgi paklausot Džeja Gūlda mājieniem biržā. Bet arī es viņu pazīstu. Vai jūs zināt, ka viņš reiz mani aizdzina atpakaļ no Volstrīta robežas?
— Patiešām? — Kārmodijam izlauzās skarbi, nikni smiekli.
— Jā, aizdzina, — Pikerings mierīgi atbildēja. — Pirms vairākiem gadiem, kad biju bez darba un tāpēc laikam drusku noplucis. Gāju pa Brodveju uz leju, uz Volstrītu, kur cerēju atrast darbu par klerku. Taču pie Fultonstrīta robežas kāds kruķis mani apstādināja.
— Tas viņam bija jādara, ja jūs izskatījāties pēc garnadža vai ubaga; visi zina, ka Bērnss tos necieš Volstrīta tuvumā. Un pareizi dara.
— Es nebiju ne kabatas zaglis, ne ubags! Un tā
arī pateicu! Policists bija jauns un uzklausīja mani. Tad no karietes ietves malā kāds uzsauca. Mēs paskatījāmies, Bērnss izbāza galvu pa karietes lodziņu un kliedza: «Ja viņš runā pretim, ietupini viņu!» Un jaunais polismenis tvēra pēc rundziņas; es apmetos uz papēža apkārt un gāju atpakaļ. Nesmaidiet! Šis brīdis jums maksās miljonu! Es devos atpakaļ, mister Kārmodij, un mana seja bija nobālusi; es to jutu. Es tikko spēju saredzēt cauri migliņai acu priekšā. Bet toreiz es zināju, zināju, ka kādu dienu atnākšu atpakaļ pie šīs robežas un kruķi pieliks roku pie ķiveres, mani sveicinot! Jo es iederos otrā pusē kopā ar fiskiem un gūldiem, un seidžiem, un astoriem. Tas notika tajā dienā — kaut gan toreiz es to vēl nezināju —, kad sāku meklēt jūs!
Pikeringa balss pēkšņi skanēja no citas vietas, un es nopratu, ka viņš ir piecēlies un laikam pagriezies ar seju pret Kārmodiju.
Lai ko arī jus domātu, es nebūt neesmu nepraša finansu jautājumos. Jums vajadzēs, protams, vairākas darba dienas, lai sagādatu vajadzīgo summu. Šodien ir ceturtdiena, es došu jums laiku līdz pirmdienai, divarpus darba dienas. Trīs, ja skaita klāt arī sestdienas priekšpusdienu. Atnāciet atkal pirmdienas naktī. Šeit. Pie šā paša sola. Pusnaktī, mister Kārmodij, kad parks un apkārtējās ielas ir tukšas; esmu nolēmis pārliecināties, ka neviens mums neseko. Ierodieties ar naudu somā vai arī es jūs atmaskošu. Es negaidīšu pat ne stundu ilgāk. Tad es būšu jau «Times» redakcijā. — Viņš uz mirkli apklusa, un es iztēlojos, ka viņš pamet ar galvu uz māju pāri ielai. — Ar visiem dokumentiem.
