Klusums, sešas, astoņas, desmit, divpadsmit sekun- des; tad es zināju, ka viņi ir aizgājuši, un apkārt statujas pamatam iznācu uz taciņas pie sola. Pa līkumotajām taciņām viņi abi steigšus devās lauka no
parka, viens — uz austrumiem, otrs — uz ziemeļiem, uz Tiesas, nama pusi, un es stāvēju un vēroju, kā viņi aiziet, pārliecināts, ka ne viens, ne otrs atpakaļ neskatīsies.
Nebiju drošs, vai Pikeringa kantoris atrodas ēkā, no kuras es viņu pirmīt biju redzējis iznākam. Tomēr iespējams tas bija, un es, pārgājis pāri Pārkrovai, apstājos uz Bīkmenstrīta stūra un apskatīju šo māju. Tā bija pavisam neievērojama, tikai vienkārša, nolietojusies, veca māja ar plakanu jumtu un veikaliem pirmajā stāvā. Virs tā četri pilnīgi vienādi stāvi ar šauriem logiem, kas atradās cieši cits pie cita. Veikalu skatlogi bija netīri, pie daudziem bija uzvilktas augšā noskrandušas un izbalējušas audekla nojumes, kuras lieto vasarā; dažu skatlogu apakšējo daļu aizsargāja sarūsējuši metāla režģi. Menhetenas lejasdaļā daudzas šai līdzīgas garlaicīgas mājas ir saglabājušās līdz divdesmitā gadsimta otrai pusei.
Skats bija nomācošs. New York Belting and Pack- ing Compani) logos lielās kaudzēs gulēja pelēkas kastes un gubās sakrauti ādas dzensiksnu rituļi; blakus bija netīra rakstāmlietu tirgotava «Villijs Valahs». Kādā citā logā, nekārtīgi sasviestas, gulēja lielas stikla krūzes koka līstīšu aizsargkastēs, uz tām greznojās etiķete «Polenda ūdens», dievs vien zina, kas tas bija; vienā logā rēgojās izkārtne «Aģents Ovens Hačinsons». Un vēl tur bija «Drēbnieks S. Grūns», cigāru tirgotāji «Rodrigess un Ponss», un es nemaz nezinu, kas viss tik tur vēl nebija.
Zem daudziem augstāko stāvu logiem karājās parastās garās, šaurās izkārtnes, piešķiebtas tā, lai no ielas varētu izlasīt. Tās bija dažāda lieluma; man šķiet, tās stiepās tik tālu, cik tālu sniedzās atsevišķo kantoru telpas. «Kūdra, zeme un lauksaimniecība», vēstīja viena zem vairākiem ceturtā stāva logiem; kāda cita piederēja «The Scottish American», uz citas bija uzraksts «Mazumtirdzniecība». Zem vairākiem trešā stāva logiem karājās izkārtne «Scientific American», tālāk zem tā paša stāva logiem bija izkārtne, uz kuru tagad paskatījos tikpat pavirši kā uz pārējām, bet vēlāk es to redzēju ļaunos murgos, un vēl tagad es šad tad sapņoju par to, — «The New York Observer».
Es uzkāpu pa nedaudziem koka pakāpieniem, kas prasīt prasījās pēc krāsas, un pa smagām divviru koka un stikla durvīm iegāju vestibilā, kuru apgaismoja tikai no ielas ieplūstošā gaisma. Eka bija galīgi nolietojusies; iekšpusē tas nebija noslēpjams, un neviens arī nebija mēģinājis to darīt. Tumšajās telpās grīdas bija izmīdītas, naglu galvas spīdēja; grīda bija piespļaudīta ar tabaku, piemētāta ar cigāru galiem un klāta ar dēļos ieēdušos pastāvīgu netīrumu kārtu. Tādas pašas bija arī koka kāpnes pa kreisi no manis; pakāpieni bija tā izmīdīti, ka likās vidū ielikuši. Pie tumši zaļās apmestās sienas, kas bija pielāpīta ar netīri baltiem plankumiem, karājās īrnieku saraksts. Rūpīgi uzkrāsotas lielas rokas — katrs pirksts bija skaidri izzīmēts, piedurknes aproce noēnota, lai izskatītos apaļa, — rādītājpirksts bija vērsts uz priekšu tumsā; aiz aproces bija īrnieku vārdu saraksts un kantoru numuri. Tāda pati roka bija uzkrāsota arī uz kāpņu sienas un norādīja uz augšu; aiz tās bija vēl viens garāks vārdu saraksts. Abos sarakstos vārdi reiz bija lietpratīgi uzkrāsoti, taču tagad padzisuši, vietām izkasīti; es domāju, ka tie bija vecāko īrnieku vārdi. Jaunākie vārdi bija pavirši uzkrāsoti, no viena uzraksta burtiem krāsa bija notecējusi. Daudzi bija izdzēsti vai arī pāri tiem bija uzrakstīti citi vārdi. Daži bija tikai uzkricelēti;
viens bija uzrakstīts ar zīmuli. Un neviens no tiem nebija Džeika Pikeringa vārds.
Izdzirdu soļus, kāds kāpa lejā; parādījās pavecs vīrietis ar sirmu bārdu, mugurā viņam bija mētelis, galvā apaļa drēbes cepure ar ausu sildītājiem. Vīrietis paskatījās uz mani, un es pajautāju:
— Vai te kaut kur var atrast mājas pārvaldnieku?
— Ha, — viņš aprauti un nicinoši iesmējās.
Potter Building pārvaldnieks! Nē, ser, šai mājā
nav neviena ar tādu titulu un amatu, te ir tikai sētnieks.
Es apjautājos, kur viņu varētu atrast, un vīrietis paskaidroja:
— Tas ir jautājums, kuru bieži dzird, bet uz kuru reti saņem kaut cik skaidru atbildi. Viņa būcenis ir kaut kur zem Nasaustrīta ieejas, un dažreiz viņu tur var noķert. Lūk, Elena Bulla, — viņš ar galvu noradīja uz neskaidru masīvu siluetu. — Viņa jums paskaidros.
Pateicos viņam.
— Ja jūs atrodat sētnieku — tas gan ir gaužām apšaubāmi —, lūdzu pasakiet, ka doktors Praims no «Observer» viņam vēlreiz atgādina, ka kantorī ir pārāk karsts.
Viņš laipni pasmaidīja, strauji pamāja ar galvu un izgāja uz ielas.
