Es iegāju dziļāk un atradu Elenu Bullu, lielu, ļoti resnu nēģerieti, kura droši vien svēra vairāk neka divsimt mārciņu; ap galvu viņa bija apsējusi raibu kaklautu un rokā turēja tukšu spaini un suku. Viņa pastāstīja, ka sētnieka istabiņa atrodoties tieši zem Nasaustrīta kāpnēm pagrabā. Es pateicos, nēģeriete pasmaidīja, pustumsā pazibēja ļoti balti zobi; viņai varēja būt kādi četrdesmit pieci gadi, un, kad gāju prom, man iešāvās prātā, ka jaunībā viņa varbūt ir bijusi verdzene.
Nasaustrīta vestibilā zem kāpnēm, kas veda uz augšu, bija otras, šaurākas, uz pagrabu. Es piegāju pie tām 1111 paskatījos uz leju - tur valdīja pilnīga tumsa. Kaut kur tālu augšā skanēja griezīgs zāģa troksnis un bezgalīgi atkārtojās nervus plosoša spie- dzoņa, kas rodas, izraujot dziļi iedzītas naglas.
— Vai tur kāds ir? — es kliedzu uz leju pagrabā.
Tikai klusums; es būtu pārsteigts, ja kāds
atbildētu. Pakāpos uz leju, taču ne pārāk tālu — neiešu jau streipuļot pa tumsu lejā, riskējot salauzt kāju. Es pieliku rokas pie mutes un saucu vēlreiz; klusums. Tad iebļāvos:
— Vai lejā kāds ir?
Tālu apakšā kaut kas atbildot iepīkstējās. Es uzkāpu atpakaļ vestibilā un gaidīju; drīz vien izdzirdu šļūcošus solus pa grīdu, pēc tam uz koka kāpnēm. Es paraudzījos uz leju un ieraudzīju no pagraba tumsas iznirstam izdilušu večuku, kas, turēdamies pie margām, lēnām kāpa augšā. Sākumā redzēju tikai pliku, mūsainu galvvirsu, tad vīrs pacēla zilas acis, lai paslepus novērotu mani; šķita, ka viņam noderētu brilles; pēc tam parādījās plati, zaļi bikšturi virs balta krekla; kāpjot vīra ceļgali locījās ar piepūli; viņa bikses viduklī bija pārāk platas un kūļājās.
Kad vecais kāpa pa pēdējiem kāpieniem un atradās jau gaismā, es nodevu viņam doktora Praima sūdzību, un viņš sāka skumīgi māt ar galvu.
— Zinu jau, zinu. Visi sūdzas. Ir pārāk karsts.
Viņš aizelsies ienāca vestibilā un pamāja uz sienu
aiz manis.
— Palūkojiet!
Es pataustīju sienu un piekrītoši pamāju; tā bija pavisam silta.
— Tur iet dūmvads, un tagad mēs kurinām ar malku.
Viņš izbolīja acis uz to pusi, no kurienes nāca zāģēšanas un naglu raušanas troksnis.
— Tur izzāģē lifta šahtu, un īpašnieki veco grīdu sadedzina, — viņš nicinoši norūca. — Taupa ogles. Milzīgs karstums, un man daudz vairāk darba.
Es saviebu seju līdzjūtīgā grimasē, tad pateicu, ka meklēju kādu īrnieku — Džeikobu Pikeringu.
Vecais nopūtās un atbildēja:
— Nu, mister Pikering, par ko tad jūs sūdzaties? Ja jums ir par karstu, es nevaru …
— Nē, es neesmu Pikerings. Es viņu meklēju. Kur ir viņa kantoris?
Taču tas sētniekam bija par daudz; viņš pakratīja galvu un pagriezās atpakaļ uz pagrabu.
— Es to nezinu; kā es varu zināt? Es pazīstu vecos īrniekus; kad šeit bija vēl avīze, es zināju visus īrniekus. Tagad avīze ir projām, ar māju iet uz leju. Tagad tā ir Potter Building, — viņš nicinoši noteica. — Līdzko īres līgums notecējis, vecie īrnieki aiziet. Māja tagad pilna ar bēguļiem. Viņi nāk un iet, daži telpas izīrē pat tālāk un nepasaka to ne man, ne misteram Poteram. Es tagad nevaru visiem izsekot. Vai augšā jūs jau bijāt?
Es atbildēju, ka neesmu bijis, un vecais kratīja galvu, nemaz nespēdams aprakstīt, kā tur izskatās.
— Skudru pūznis. Viss sadalīts jaunos, mazos kantorīšos, sienas kā sērkociņu kastītēm — var izspļaut cauril Kas gan lai zina, kas tur īsti ir?
Vienu mirkli nezināju, ko teikt, tad man ienāca prātā:
— Kā jūs izdalāt pastu, ja nezināt, kur katrs ir?
Vecais, galvu nodūris, sāka kāpt lejā, murminādams:
— Ak, kaut kā jau galā tieku, es allaž kaut kā izkuļos.
— Es esmu pārliecināts, ka tiekat galā, bet kā?
Tagad vecais bija man rokā; viņam bija jāapstājas,
jāpaskatās atpakaļ un jāpasaka:
— Man ir grāmatiņa.
Tā jau biju domājis.
— Un kur tā grāmatiņa ir?
—■ Lejā, — viņš saērcināts norūca. — Kaut kur lejā; es īsti nezinu, kur…
Iebāzu roku kabatā.
— Nu, es saprotu, tas prasa pūles. — Es sameklēju ceturtdaļdolāru, atcerēdamies, ka tas ir vairāk nekā šā vīra stundas alga, un iedevu viņam. — Tomēr būtu pateicīgs …
— Jūs esat džentlmenis, ser. Priecājos jums pakalpot. Pēc minūtes būšu atpakaļ.
Pagāja gan vairāk nekā minūte, tomēr sētnieks uznāca atpakaļ augšā ar piezīmju grāmatiņu, kuras vāki bija saņurcīti un lappušu augšējie stūri noskran- duši; vienā stūri bija izkniebts caurums, pa kuru bija izvērts netīrs baltas auklas gabaliņš un sasiets cilpiņā. Vecais atvēra grāmatiņu un, pie katras lapiņas apslapinādams mutē īkšķi, lēni šķīra tās, vērīgi pētīdams. Es stāvēju un skatījos viņam pār plecu; vismaz puse vārdu bija izkasīta un to vietā ierakstīti citi. Vecais visu laiku purpināja:
— Es nevaru visam izsekot; ievelkas kāds jaunais, un tā ir viņa darīšana, vai viņš man pasaka savu vārdu, ja grib saņemt pastu.
Viņš klusītēm pie sevis nosmējās.
