— Un parasti pasaka arī! Te nu ir: Pikerings. Trešais stāvs, 27. numurs. Tas ir augšā tieši blakus jaunajai šahtai, jūs nevarat kļūdīties. Gan viņš sūdzēsies par liftu, ja tas kādreiz sāks darboties; tie jau taisa ellīgu troksni, es reiz strādāju uz viena.
Es uzkāpu augšā. Otrā stāvā tieši pa labi no kāpnēm kāda kantora durvis bija vaļā. Nemitīgais zāģa troksnis un regulārie naglu raušanas spiedzieni skanēja no turienes, un es piegāju paskatīties. Divi galdnieki baltos kombinezonos bija nometušies ceļos uz grīdas ar muguru pret mani. Viens zāģēja grīdas dēļus starp sijām, ļaudams īsajiem nozāģētajiem dēļu galiem un brusām krist tieši pagrabā. Vecajam sētniekam, bez šaubām, tie bija jāsalasa un jāsadedzina. Otrs galdnieks ar lauzni metodiski plēsa nost īsos dēļu galus, kas bija palikuši pie sijām, un arī tiem ļāva krist pagrabā. Starp galdniekiem un pretējo sienu grīda bija jau izplēsta un pilnīgi atklājās koka sijas. Man šķita, ka arī tās drīz vien sazāģēs un sadedzinās.
Trešajā stāvā smagās koka paneļu durvis, kuras atradās virs galdniekiem, bija nostiprinātas ar jaunu, milzum lielu priekškaramo atslēgu; uz durvīm bija uzkrāsots: «Bīstami! Netuvoties! Šahtai» Uz blakus kantora durvīm ar šablonu bija uzkrāsots 27. numurs, un tās bija aizslēgtas. Paklausījies pie durvju spraugas, es piesardzīgi pakustināju rokturi. Tuvumā neviena nebija. Es atrados īsā gaitenītī, kas taisnā leņķī atzarojās no galvenās ejas. Ātri nometos uz ceļgala un ieskatījos pa atslēgas caurumu. Tieši pretim, istabas viņā pusē, es ieraudzīju lielu, netīru logu, pelēki baltu ziemas dienas gaismā; tieši zem tā stāvēja rakstāmgalds ar nolaižamu virsu un krēsls. Pa kreisi nevarēju neko saskatīt, jo tieši blakus durvīm stāvēja kāda mēbele, kas aizsedza skatu. Pa labi ieraudzīju durvju aplodas malu; durvis acīmredzot bija savienojušas šo kantori ar aizslēgto biroju tam blakus. Taču tagad tās bija pamatīgi aizsistas ar dēļiem, un man iešāvās prātā, ka galdnieki strādājot dodas uz augšu, lai katru izzāģēto grīdu var iesviest pagrabā.
Es noskaidroju visu. ko biju gribējis noskaidrot, un varbūt visu, ko man vajadzēja zināt par Džeika
Pikeringa kantori. Kādu pusminūti nostāvēju gaitenī, līdz izdzirdu soļus kāpnēs — kāds nāca lejā. Es sapratu, kāpēc man negribējās pagriezties un aiziet; tagad mans uzdevums bija paveikts, taču es vēlējos, kaut tā nebūtu.
Es paēdu lenču Astorhauza bārā, kuru bija pieminējis Kārmodijs. Taču, iegājis vestibila, es gandrīz tūlīt gribēju mesties atpakaļ. Telpa bija stāvgrūdām pilna ar vīriešiem, kas stāvēja vai nu grupiņās, vai pa diviem un sarunājās; gandrīz visiem cepures bija galvā. Marmora grīda bija pārklāta — jā, tieši pārklāta ar tabakas sulu (tā viņi to sauca). Kamēr stāvēju pie ieejas un lūkojos apkārt— ne ilgāk kā četras vai piecas sekundes —, kāds ducis vīriešu, kuriem viens vaigs bija uzblīdis, vairāk vai mazāk veiksmīgi bija spļāvuši porcelāna spļaujamtraukos, kas bija nolikti uz lielā vestibila grīdas; daži pat nepapūlējās paskatīties, kur spļauj. Cenzdamies domāt par kaut ko citu, es pārgāju pari vestibilam un iegāju lielā, fantastiski trokšņaina bara, kur pie sienas ozola rāmī bija liels uzraksts: «Lūdzam nelādēties!» Es apēdu divus dučus Blupointas austeru, kas tai pašā rītā bija izzvejotas Ņujorkas līcī; tās bija tiešām lieliskas, un es nopriecājos, ka biju te iegriezies.
Atpakaļ uz Gremersijparku es braucu ar gaisa dzelzceļu. Izkāpu no tā pie 23. ielas un gāju atpakaļ uz Gremersijparku. Krustmāte Ada, izdzirdusi atveramies parādes durvis, iznāca no virtuves, un viņas rokas līdz elkoņiem bija baltas no miltiem. Es pajautāju, vai Džūlija ir mājās, un viņa atbildēja, ka vēl neesot, bet kuru katru brīdi viņai vajagot pārnākt; pateicos un uzkāpu savā istabā.
Šodien gan bija bijusi dieniņa, es sen jau nebiju tik daudz staigājis kājām, tālab biju laimīgs, ka varēju atlaisties gultā. Gulēdams šad tad izdzirdu aiz loga bērnu klaigas parkā, un viņu balsis aukstajā gaisā skanēja augstas un smalkas. Es dzirdēju arī jau pierasto dobjo zirgu pakavu klaboņu un iejūga ķēžu žvadzoņu. Es negribēju aiziet no šīs Ņujorkas: bija vēl tik daudz, ko redzēt šai svešajā un tomēr tik pazīstamajā pilsētā.
Es, protams, iemigu un pamodos, kad mājās pārradās Džūlija — no viņas un krustmātes balsīm hallē. Es ātri piecēlos un izņēmu pulksteni. Bija tikko pāri puspieciem; es uzvilku kurpes un svārkus un steidzos lejā. Abas sievietes vēl bija hallē un paskatījās uz mani. Džūlija vēl bija ielas tērpā un izrādīja krustmātei savus iepirkumus.
