Mēs visi iegājām viesistabā. Džūlija atraisīja un noņēma savu cepurīti. Es pastāstīju viņām izdomātu stāstu, brīnīdamies, cik vainīgs jūtos, melodams tieši acīs abām paļāvīgajām sievietēm. Teicu, ka biju iegājis pastā atteikt pastkastīti, kuru biju noīrējis, kamēr sameklēšu pastāvīgu dzīvokli. Un atradu tur steidzamu vēstuli. Saslimis mans brālis, un, kamēr viņš atveseļosies, — es steigšus piebildu, jo negribēju dzirdēt līdzjūtības apliecinājumus, — tēvam fermā vajadzīga mana palīdzība, tāpēc man šodien, īstenībā jau tūlīt pat, jābrauc projām. Pēkšņi pārbijos, ka viņas varētu sākt iztaujāt mani par saimniekošanu uz laukiem, bet viņas, protams, to nedarīja. Abas jaukās sievietes juta man līdzi. Viņas nožēloja, ka man jābraucot projām, un man šķita, ka arī tas tika teikts no tīras sirds. Krustmāte Ada domāja, ka man vismaz vajagot pirms aizbraukšanas paēst pusdienas, taču es apgalvoju, ka nevaru palikt, ka man tūlīt pat jāsteidzas projām, jo priekšā ilgs brauciens vilcienā. Krustmāte Ada grasījās atmaksāt naudu, kuru biju iedevis par nedēļu uz priekšu, tomēr es no tās atteicos.
Tad Džūlija, pēkšņi atcerējusies, iesaucās:
— Ai nē! Un mana ģīmetne!
Es to biju galīgi aizmirsis. Skatījos uz viņu un centos atrast kādu ieganstu, ar ko atrunāties. Tad sapratu, ka nemaz negribu atteikties. Es ļoti vēlējos uzzīmēt šo portretu; man šķita, ka tas būtu sevišķi jauks atvadīšanās veids. Tāpēc es pamāju ar galvu un teicu: ja viņa man tagad pozētu — es gribēju izvairīties no Džeika —, es viņu tūlīt uzzīmētu un tad ietu projām. Džūlija uzskrēja augšā sagatavoties; es lūdzu, lai viņa paliek tai pašā tērpā, kas viņai mugurā, un uzkāpu savā istabā, lai paņemtu no mēteļa kabatas zīmēšanas bloku.
Augšā es sakravāju ceļa somu, tad nostājos un apskatīju istabu. Es zināju, ka man tās pietrūks. Tad izgāju no istabas ar ceļa somu vienā un zīmēšanas bloku otrā rokā. Es atlocīju vāku un apskatīju šodien uzmestos zīmējumus.
Kad biju pie kāpnēm, Džūlija nāca lejā no trešā stāva, un mēs gandrīz saskrējāmies; viņa tikko bija par jaunu savijusi matus galvvirsū.
— Ai, vai drīkstu paskatīties? — viņa iesaucās, sniegdamās pēc zīmēšanas bloka.
Es būtu varējis kaut kā atrunāties, tomēr aiz ziņkārības iedevu viņai bloku. Lēni kāpdama lejup man pa priekšu, Džūlija vispirms apskatīja manus zīmējumus, kas attēloja laukkopjus un lopkopjus pie Dako- tas; tie īstenībā vēl nebija zīmējumi, drīzāk gan piezīmes man pašam; viņa par tiem neko neteica, bet uzšķīra lapu ar Pilsētas valdes parku un apkārtējām ielām.
Manuprāt, es būtu varējis uzminēt, kā viņa reaģēs; es zināju, ka šai laikmetā valdīja absolūta un gandrīz vispārēja ticība progresam un bezmaz vai mīlestība uz mašīnām un to varu. Kad nogājām lejā, Džūlija apstājās viesistabā un jautāja:
— Mister Morlij, kas tie tādi?
Viņas pirkstgals pieskārās papīram pie vieglajam un smagajām automašīnam, kuras biju iezīmējis Sentrstrītā.
— Automobiļi.
Viņa atkārtoja, it kā tie būtu divi vārdi:
— Auto mobiļi.
Tad apmierināta pamāja ar galvu.
— Jā, tādi, kas paši kustas. Tas ir lielisks izgudrojums. Vai jūs pats tos izdomājat?
Es atbildēju, ka ne, esmu par tiem tikai kaut kur dzirdējis, un Džūlija atkal pamāja ar galvu un sacīja:
— Varbūt izlasījāt Zilā Vernā. Es esmu pārliecināta, ka mums katrā ziņā būs auto mobiļi. Un tas ir labi; tie būs daudz tīrāki nekā zirgi.
Džūlija bija jau pāršķīrusi lappusi un tagad apskatīja manu Trīsvienības baznīcas un Brodveja uzmetumu. Pirms viņa paspēja kaut ko piebilst, es atņēmu zīmējumu un ar skubu piezīmēju klāt milzīgās celtnes, kas kādreiz stāvēs visapkārt šai mazajai baznī- ciņai. Es atdevu zīmējumu Džūlijai atpakaļ, un pēc brīža viņa pamāja ar galvu.
— Lieliski. Brīnišķīgi simboliski. Jā, varbūt, ka visaugstāko celtni Menhetenā aplenks citas, daudz augstākas. Taču jūs esat labāks mākslinieks nekā arhitekts, mister Morlij: lai balstītu tik augstas celtnes, pamata mūrim vajadzētu būt pusjūdzi biezam! — Viņa pasmaidīja un atdeva man bloku. — Kur man jāsēž?
Es nosēdināju viņu pie loga trīsceturtdaļprofilā un palūdzu atlaist vaļā matus; es strādāju ar ļoti asu, cietu zīmuli, lai uzzīmētu vislabāko zīmējumu, kādu vien spēju, nevis neskaidru, kļūdainu zīmējumu ar treknām līnijām. Cietais zīmulis arī ļauj ļoti smalki noēnot.
Zīmējums izdevās labs. Es biju uztvēris sejas veidojumu, acis un uzacis, kuras man padevās visgrūtāk,
