un ļoti rūpīgi zīmēju matus; es patiešām gribēju attēlot tos uz papīra tādus, kādi tie īstenībā bija. Taču es strādāju lēni. Fēlikss Grīrs pārnaca mājās, es izvilku pulksteni un redzēju, ka tūlīt būs pieci. Kādu brīdi viņš klusēdams pastāvēja un noskatījās. Kad pametu acis uz viņu, Fēlikss man uzsmaidīja un pieklājīgi un atzinīgi pamāja, taču viņa acis izskatījās norūpējušās, un es zināju kāpēc. Es arī raizējos, ka varētu ierasties Džeiks Pikerings un atkal sacelt ellišķīgu troksni. Un mans uzdevums nebija būt par cēloni dažādām nepatikšanām. Es sāku zīmēt ātrāk, cenzdamies saņemt sevi rokās; es gribēju, lai zīmējums izdotos labs. Nelikās ticami, ka Pikerings no sava darba Pilsētas valdē ieradīsies mājās pirms pus- sešiem vai sešiem, un es domāju, ka pēc dažām minūtēm bušu jau beidzis un aizgājis.
Protams, ta bija mana vaina, ka neiedomājos to,
kas bija skaidrs: tāds vīrs kā Džeiks Pikerings, kas ienīda savu klerka stāvokli un darbu, pēc tikšanās ar Kārrnodiju bija aizgājis atpakaļ uz Pilsētas valdi un uzteicis darbu. Un tagad — šoreiz es neredzēju, kā viņš pārnāca, — parādes durvis atvērās, aizvērās un Pikerings atkal stāvēja halles durvīs. Bet šoreiz viņš mazliet šūpojās, kaklasaite nebija sasieta. Mētelis nebija aizpogāts, rokas bija sabāztas bikšu kabatās, un tālu pakausī atstumtais katliņš bija notraipīts ar sakaltušiem dubļiem.
Pikerings valdīja pār sevi; viņš bija piedzēries, bet zināja, ko redz. Mēs ar Džūliju skatījāmies uz viņu, un Džeika acis šaudījās no Džūlijas sejas uz līnijām manā zīmēšanas blokā un atkal atpakaļ uz Džūlijas seju, un atkal uz zīmēšanas bloku. Visur pasaulē vienmēr ir bijuši primitīvi ļaudis, kas nepieļauj, ka tos zīmē vai atveido; viņi tic, ka attēls kaut ko atņem dzīvajam. Un iespējams, ka šim vīram, pašam to neapjaušot un nezinot, piemita kaut kas no šīm gandrīz instinktīvajām jūtām, jo manis zīmētā Džūlijas ģīmetne viņu saniknoja tā, it kā viņa apziņā manas meitenei pievērstās acis un zīmulis, kas atveidoja viņas seju uz papīra, radītu mūsu starpā kādu dziļu intimitāti. Zināmā mērā tā arī ir. Katrā ziņā viņš to nespēja paciest. Tas bija vairāk nekā niknums, tās bija emocijas ārpus saprāta robežām — neprāts. Pikerings pacēla acis no zīmēšanas bloka un ieskatījās man sejā. Viņa acis tagad bija pavisam šauras un nepielūdzamas, acu baltumi pieplūduši asinīm. Pikerings izstiepa roku visā garumā, un, kad viņš bez skaņas norādīja uz mani, viņam lūpas pavērās kā zvēram, atsedzot zobus. Šķita, ka viņš nespēj atrast vārdus, kuros paust savu niknumu. Tad roka apmeta nelielu loku, norādīdama uz Džūliju. Pikeringa kakls izskatījās uztūcis un balss bija tik piesmakusi, ka tikko varēja saprast:
— Gaidiet. Palieciet šeit. Gaidiet. Un es jums parādīšu.
Tad gandrīz veikli — viņš vairs nezvā|ojās — Pikerings apgriezās uz papēža un aizgāja; pēc mirkļa parādes durvis atvērās un atkal aizcirtās.
Es pabeidzu ģīmetni; kāpēc ne? Pēc tam kad aizkrita durvis, es paskatījos uz Džūliju un pavēru muti, gribēdams ko sacīt, tomēr tikai paraustīju plecus. Nebija, ko teikt, jo prātā neiešāvās nekas cits kā tikai: jā, jā, jā, vai kaut kas cits tikpat bezjēdzīgs. Džūlija piespieda sevi pasmaidīt un arī paraustīja plecus, taču viņas seja bija nobālusi. Man nebija skaidrs, kāpēc: aiz bailēm, aiz dusmām, aiz pārsteiguma? Es to nezinu. Bet arī Džūlija bija izaicinoša, viņa neapzināti paslēja uz augšu zodu un turēja to tā visu pozēšanas laiku — vēl kādas desmit minūtes.
257
Ģīmetne bija izdevusies laba. Pārējie bija atnākuši mājās; Bairons Dovermens tieši tad, kad es pašlaik beidzu zīmēt, pēc tam ieradās Moda Torensa, un abi, pirms devas augša, apstajās, lai apbrīnotu un uzslavētu zīmējumu. No virtuves ienāca krustmāte Ada pateikt, ka pusdienas būs galdā pēc piecām minūtēm. Arī viņa apbrīnoja zīmējumu un uzstāja, ka, ja nu es vēl esot šeit, man noteikti jāpaliekot uz pusdienām. Lai neizskatītos, ka bēgu no Džeika, atstājot Džūliju vienu, kad, iespējams, paredzama jauna sadursme, man bija jāpaliek. Ja bija izdarīts kas ļauns, tad tas bija jau noticis fakts. Es sapratu, ka baidos — es nezināju, kādu traci šis zibeņ- zellis var sacelt — tomēr jutu arī ziņkāri. Vēl aizvien apbrīnodama ģīmetni, Džūlija paskatījās uz mani un lūdza to parakstīt. Es paņēmu zīmējumu, pagrābstījos kabatā pēc zīmuļa, cenzdamies izdomāt, ko lai uzrakstu; es nevarēju parakstīt tikai savu vārdu un vairāk neko. Tad es iedomājos: «Ja jau esi iejūdzies, tad velc vien līdz galam» vai kā nu pareizi tas teiciens skan, un uzrakstīju «Džūlijai — apbrīnā un sajūsmā», savā prātā vēl pielikdams klāt: «Vācies uz elli, Džeik!», un parakstīju savu vārdu.
