Kamēr uzturējos šeit, es gandrīz nemaz nebiju domājis par Rūbu Prīnu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu, pulkvedi Esterhāzi un pat par pašu Projektu ne; iestrēguši kaut kur manas apziņas dziļumos, viņi bija sīki punktiņi, it kā es skatītos uz viņiem otrādi apversta teleskopā. Bet pusdienu laikā viņi atkal pamazām kļuva reāli: ko gan viņi domās par to, kas man viņiem jāstāsta? Ka es nepiedodami neveikli esmu iejaucies notikumu gaitā? Iespējams, un var būt, ka viņiem būs taisnība, tomēr es nezināju, kā būtu varējis no tā izvairīties. Pusdienojot visi sarunājās tikai par Gito un mazliet arī par laika apstākļiem, bet mani tas viss nemaz neinteresēja. Man Gito tagad atkal bija tikai vārds vecā grāmatā; tiesāts, nāves sods izpildīts, un viss sen aizmirsts. Pasaulē, kurai es sevi gatavoju, gandrīz neko nezināja par šo vārdu. Es mehāniski ēdu, centos izskatīties ieinteresēts, atbildēju, kad mani uzrunāja. Bet, tā kā Projekts un tā darbinieki bija atdzīvojušies manā apziņā, es sāku attālināties no šā laikmeta un šīs vietas.
Mani ierāva tajā atpakaļ. Mēs beidzām pusdienot, Moda Torensa, jau paēdusi, pieklājīgi gaidīja, kamēr pārējie celsies no galda; Fēlikss beidza ēst maizes pudiņu; Bairons turēja rokā cigāru, gatavs to aizdedzināt, līdzko piecelsies; mēs, pārējie, dzērām kafiju. Mēs nedzirdējām, kā atvērās parādes durvis, tikai sajūtām caurvēju, kas skāra mūsu potītes. Es redzēju, ka Džūlija, viņas krustmāte un Fēlikss galda pretēja pusē pēkšņi paskatās uz viesistabu, un es, kā arī Bairons un Moda pagriezāmies, lai redzētu, kas tur ir.
Istabas vidū tieši zem daudzajām lustras liesmiņām stavēja Pikerings un skatījās uz mums kā uz pakaļkājām saslējies lācis. Viņam vēl aizvien bija mugurā
neaizpogātais mētelis; tālu pakausī atbīdītais katliņš nespodri vizēja no augšas krītošajā gaismā; rokas nokarājās, pirksti bija ļengani, pleci smagi sagumuši, galva pastiepta uz priekšu. Viņš tikai stāvēja, atkal mazliet šūpodamies, un mēs paspējām ieraudzīt, ka viņš acīmredzot ir ievainots; kaklasaite bija pazudusi, krekla apkaklīte vaļā un mazliet ieplēsta, pirmās pāris podziņas zem apkaklītes bija iztrūkušas, un baltais, notraipītais krekls uz krūtīm vietām bija asiņains. Mums pat bija laiks — mēs sēdējām nekustīgi, blenzdami pāri galdam vai pagriezušies savos krēslos, — ieraudzīt, ka asins traipi kļūst lielāki, mazie izplešas, lielie saplūst kopā. Viņš vēl aizvien asiņoja — vajadzēja kādu brīdi, lai saprastu un formulētu šo domu, — tad Džūlija iekliedzās: «Džeik!» Viņas balsī skanēja "bailes un raizes, un viņa pietrūkās tik strauji, ka apgāza krēslu.
Džūlija steidzās apkārt galdam pie Pikeringa; mēs visi piecēlāmies un atbīdījām krēslus. Bet Džeiks plašā žesta pasvieda uz augšu abas rokas, iepletis pirkstus kā putna nagus; viņš apturēja mūs, iesaldēdams mūs tur, kur bijām — Džūlija palika nekustīga pie galda stūra, mēs, pārējie, pa pusei stāvējām vai arī atslīgām atpakaļ krēslos. Kādu mirkli, atviezis dzeltenus un spēcīgus zobus, Pikerings vēroja mūs. Tad viņa rokas tuvojās krūtīm, katra satvēra krekla priekšas vienu malu un parāva vaļā asiņaino kreklu, atklājot krūtis. Tās bija apaugušas ar melnām spalvām, galvenokārt sānos; krūšu vidū to bija mazāk, un zem retajiem matiem vizēja ļoti balta āda. Viņš nebija ievainots, vismaz ne nejauši un ne sevišķi stipri. Asinis lāsoja no ādas lēnām lāsēm, krekla audums tās vairs neuzsūca, tās kļuva lielākās un ritēja uz leju no desmitiem un desmitiem, un vēl desmitiem adatas dūrienu brūču.
Neticami, bet uz viņa krūtīm tikko bija uztetovēti zili melni, vismaz divas collas lieli burti. Es gribēju smieties par šo absurdo protestu vai ari aizmiegt acis un izlikties, ka nekas nenotiek; nezināju, ko gribu darīt vai ko izjūtu, bet uz Pikeringa krūtīm ietetovē- tais vārds bija «Džūlija».
— Tagad es to nēsāšu visu mūžu, — viņš teica un viegli iesita pa krūtīm. — Nekad un nekas nespēs to izdzēst, jo visu mūžu tu piederēsi man, un nekad nekas nevarēs to grozīt.
Pikerings skatījās uz mums, viņa acis pakavējās pie mūsu sejām; tad viņš pagriezās un varen cienīgi aizsoļoja uz halli un pa kāpnēm uz savu istabu. Man nenāca smiekli. Tas bija galīgi absurds žests, gandrīz neiedomājams gadsimtā, kurā dzīvoju es. Bet ne šeit. Šeit un tagad tas nemaz nebija absurds. Tas nevarēja tāds būt: šis cilvēks tā domāja.
Džūlija izsteidzās no ēdamistabas tik bāia kā vēl nekad, tad teciņus devās cauri viesistabai, un mēs dzirdējām viņu skrienam pa grīdsegas klātajām kāpnēm. Es biju atstājis savu sakravāto ceļa somu hallē, mans mētelis un cepure karājās uz lielā pakaramā ar spoguli, un es ilgāk vairs nekavējos. Manis šeit nevajadzēja. Es pateicu krustmātei Adai, ka man tūlīt jāiet projām, un viņa izklaidīgi pasmaidīja, pāri galdam paspiežot man roku un nomurminot visa laba vēlējumus. Es atvadījos no pārējiem, kuri atbildēja gan, taču viņu acis pievilka kāpnes hallē. Un tad es biju laukā un soļoju uz 23. ielu.
