Pie Leksingtonas avēnijas es paņemu ekipāžu un aizvērtām acīm atslīgu tajā. Es pašlaik nemaz neinteresējos par kaut ko ārpusē. No ekipāžas es izkāpu 59. ielas un Piektās avēnijas stūrī, kur mēs ar Keitu bijām iznākuši no Centrālā parka. Un tagad es devos tajā atpakaļ, pēc tam pa taku zem šur tur izkaisītajām laternām uz ziemeļrietumiem. Drīz vien es priekšā ieraudzīju Dakotas masīvu ar ta frontoniem.
Nākamajā diena es paņēmu sev brīvdienu. Es pārliecināju sevi, ka esmu to nopelnījis, un apzinājos, ka man tā vajadzīga: man bija nepieciešama pāreja starp abām pasaulēm un laikiem. Es gribēju pārgulēt Dakotas dzīvoklī un, kaut arī šaubījos, vai tas vēl vajadzīgs, pirms gulētiešanas pakļāvu sevi vieglai pašhipnozei. Tumsā gulēdams lielajā, kokgriezumiem rotātajā gultā tai pašā naktskreklā, kuru biju valkājis Gremersijparkā, es zināju, ka tālu pilsētā atrodas vecais Pasta kantoris un tā vestibilu apgaismo daži apaļi gāzes radziņi, ka lielais termometrs karājas šauraja būdiņā pie Hadnata aptiekas Brodveja tumsā un rāda temperatūru, kas laikam ir tuva nullei, bet tagad nav neviena, kas to apskatītu; ka vēlajā naktī dažas mazas lokomotīvītes seko savu petrolejas lampu gaismas kūļiem pa gaisa dzelzceļa sliedēm pāri bruģētajam Ņujorkas ielām. Bet es sev teicu, ka no rīta almodīšos pats savā laikmetā. Sāku prātot, kā šoreiz jutīšos, taču pašhipnozē cilvēks ir tik pilnīgi atslābis, gandrīz vai iesnaudies, ka man pat nepaspēja pa īstam ienākt prātā kāda doma, kad jau ieslīgu miegā.
No rīta vēl pāris mirkļu ar aizvērtām acīm gulēdams gultā, es biju pārliecināts, ka zinu, kur un kādā laikā atrodos; pēc pāris sekundēm tas kļuva skaidrs. Es izdzirdu skaņu, kuru pirmajā mirklī nepazinu — tālu, augstu, neskaidru, draudoši žēlu gaudoņu. Tad es skaļi pateicu: «Reaktīvā lidmašīna.» īstenībā man šis pierādījums nebija nepieciešams: es jau zināju, ka esmu atgriezies, es to sajutu.
Pēc pusstundas, izgājis no Dakotas uz 72. ielas, es pagriezos uz rietumiem, nolēmis doties uz noliktavu un Projektu. Un, pats nezinu, kāpēc, es apsviedos, aizgāju atpakaļ līdz ielas stūrim un pagriezos uz dienvidiem.
Gāju kvartālu pēc kvartāla cauri modernajai Men- hetenai, savā apaļajā kažokādas cepurē, garajā metelī, ar bārdu, usam un gariem matiem neizskatīdamies daudz savādāks kā pārējie vīrieši. Es zināju, ka man vajadzētu vismaz piezvanīt uz Projektu un Keitai. Tomēr ļāvos savai vēlmei — gāju uz pilsētas lejasdaļu, brīžiem apstādamies ietves malā pagaidīt, kamēr liesmojošā sarkanā zīme STĀVIET pārslēdzas uz zaļo EJIET, un vēroju šodienas ielas, celtnes un cilvēkus.
Ņujorkā vēl ir saglabājies pārsteidzoši daudz senāko laiku pēdu. Parasti par Ņujorku tā nemēdz domāt, taču, tiklīdz Menhetenas centrs paliek aiz muguras, tas kļūst jūtams. Aiz 42. ielas es sāku pazīt ēkas un veselas ēku grupas, kas saglabājušās no astoņdesmitajiem gadiem un vēl agrākiem laikiem. Taču pašlaik es nemeklēju līdzību celtnēs; es to meklēju cilvēku sejās, un man jāatzīstas, ka gandrīz neatradu.
Esmu pārliecināts, ka nebija nozīmes apģērbam, ne arī tam, vai sievietes bija krāsojušās vai nekrāsojušās, un arī matu sakārtojums nebija svarīgs. Mūsdienu sejas ir savādākas, tās visas ir daudz līdzīgākas cita citai un daudz nedzīvākas. Astoņdesmito gadu ielās es redzēju cilvēku postu, tāpat kā to var redzēt vēl šodien, izvirtību, bezcerību un alkatību; mazu zēnu sejās vēroju pāragru nocietinātību, kādu tagad var manīt Hārlemas zēnu sejās. Bet 1882. gada Ņujorkas ielās strāvoja arī dzīvotprieks, kas tagad ir zudis.
To es saskatīju sejās sievietēm, kuras pastaigajas pa Dāmu Jūdzi un nāca laukā no greznajiem veikaliem. Šīs sejas bija dzīvības pilnas, sievietes bija laimīgas par to, ka dzīvo tieši tur un tieši tad. To varēja redzēt Medisonskvērā sastapto ļaužu sejās. Garam ejot, to varēja manīt viņu acīs, gluži tāpat kā prieku hut laukā, ziemā, pilsētā, kuru viņi mīl. Un arī Brodveja lejasdaļas vīriešu sejās; viņi steidzās pa ietvēm, apzinādamies laika un naudas vērtību, un pusdienas laikā apstājās, lai pārbaudītu savu lielo pulksteņu precizitāti, salīdzinot tos ar Western Union sarkano laika bumbu; tiesa, viņu sejas bieži bija domīgas; daži izskatījās noraizējušies, daži — alkatīgi vai bažīgi, citi — pašapmierināti un it kā pārliecināti par savu nemirstību. Sejās mainījās visdažādākās izteiksmes, tāpat kā šodien, taču cilvēki interesējās arī par savu apkārtni, apstājās pie Hadnata milzu termometra, lai noskaidrotu gaisa temperatūru. Un, vissvarīgākais, viņi apzinājās, ka tiem ir kāds mērķis. Un varēja skaidri redzēt, ka viņiem — dievs pasargi! — nebija viss apnicis! Tikai paskatoties uz viņiem, man kļuva skaidrs, ka šie cilvēki iet pa dzīvi ar neapšaubāmu pārliecību, ka viņu esībai ir jēga. Un šāda sajūta ir ko vērta; to pazaudējot, cilvēks zaudē kaut ko ļoti būtisku.
