Tagad sejas nevar redzēt šādu izteiksmi; kad cilvēki ir vieni, viņu sejas ir tukšas un noslēgtas. Es gāju garām cilvēkiem, kuri soļoja divatā vai grupiņās un sarunājās, brīžiem smējās, palaikam bija vairāk vai mazāk dzīvotpriecīgi, taču tikai savā pulciņā. Ļaudis bija noslēgušies no ielas ap viņiem, sveši pilsētai, kurā dzīvo, šķirti no tās un aizdomīgi pret to, bet 80. gadu Ņujorkā tā nebija.
Es pārbaudīju savus iespaidus. Pie 23. ielas es pagriezos uz rietumiem, nogājis puskvartālu paMedi- sonskvēru, nostājos ietves malā, lai nebūtu pa kājām gājējiem, un lūkojos uz parku. No šejienes tas ārēji izskatījās tāds pats. Ļaudis gāja tam cauri un apkārt. Taču neviens — un esmu pārliecināts, ka to pašu redzētu katrs, — no viņiem neizjūta ne mazāko prieku par parku. Reiz Ņujorka bija pavisam citāda, pie tam daudzējādā ziņā.
Grcmcrsijparks — izņemot pilsētas centra pusi, kur tagad bija uzbūvētas solīdas dzīvojamās majas, — izskatījās gluži tāds pats, un 19. nams arī. Es vēlreiz apstājos uz ietves un vēroju māju. Pirmā stāva logiem bija žalūzijas — šobrīd nolaistas, taču nekādu citu pārmaiņu nemanīju, un šķita neiespējami, ka Džūlija un viņas krustmāte nav kaut kur tur iekšā un neapkopj rīta soli. Es ļāvos impulsam, pirms tas paspēja izgaist. Uzskrēju pa pakāpieniem un — vēl viena pārmaiņa, taču es nepievērsu tai uzmanību — piespiedu elektriskā zvana pogu. Pēc sekundēm piecpadsmit, kad sāku jau pārdomāt, kāda sieviete atvēra durvis un, jautājoši savilkusi uzacis, vēroja mani. Viņai bija biezi, balti, no pieres atglausti un ar lenti saņemti mati; man šķita, ka viņai ir vairāk nekā četrdesmit gadu, taču augums izskatījās ineitenīgs; mugurā viņai bija oranžas bikses, kas labi saderējās ar baložzilo svīteri, un kaut kādas sudrabotas drānas vestīte. Sieviete izskatījās ļoti patīkama; es noņēmu cepuri un teicu:
— Atvainojiet, es pazinu cilvēkus, kas agrāk dzīvoja šai mājā. Pirms dažiem gadiem. Mis Džūliju Šarbono un viņas krustmāti. Taču, kā redzu, viņas vairs te nedzīvo.
— Nē, — sieviete pieklājīgi atbildēja. — Mēs dzīvojam te deviņus gadus. Iepriekšējie īrnieki bija te nodzīvojuši četrus gadus, un viņu uzvārds nebija Šarbono.
Es pamāju ar galvu, it kā būtu to jau gaidījis; ta tas, protams, arī bija. Es vilcinājos aiziet, vēlēdamies iemest acis hallē, un sieviete ļoti pieklājīgi pakāpās mazliet sāņus, lai es varētu labāk redzēt. Sienas bija klātas ar baltām tapetēm trauslā, zilā rakstā, un pie griestiem karājās krāšņa kristāla lustra. Halle izskatījās grezna un pavisam svešādā, tikai melnbalto flīžu grīda vēl aizvien bija tāda pati.
Protams, sieviete neaicināja mani apskatīt pārējās telpas; Ņujorkā tā nemēdz darīt. Un es smaidīju un māju ar galvu, likdams saprast, ka esmu redzējis pietiekami daudz, pateicos viņai un devos projām. Es īsti nezinu, kāpēc biju gājis uz turieni; es tikai vēlējos redzēt māju, tas bija viss. Es aizgāju atpakaļ uz 23. ielu, paņēmu taksometru un braucu uz Projektu.
Projektā šoreiz valdīja pavisam cita atmosfēra. Cilvēks pie durvīm mazajā pirmā stāva kantorītī bija Harijs, vismaz šo vārdu, ar sarkaniem diegiem izšūtu, varēja izlasīt uz viņa Bīkiju formas baltā kombinezona krūšu kabatas. Harijs mani vienu pašu liftā uzsūtīja augšā uz doktora Rosofa kabinetu; viņš teica, ka tā viņam esot vēlēts darīt, ja es parādītos. Tomēr, kad ierados pie Oskara, tur bija tikai medmāsa — lielā, glītā sieviete ar iesirmajiem matiem. Viņa smaidīja, apsveica mani, taču, kā man šķita, bez īpašas intereses; var būt, ka to jau varēja paredzēt. Māsa lūdza mani uzkavēties Oskara kabinetā; viņa piezvanīšot doktoram, un viņš drīz vien būšot klāt.
Tā ari bija; četras piecas minūtes velak Rosofs atsteidzās, pastiepa roku, lai paspiestu manējo, gluži tāpat kā agrāk, mani apsveikdams, un dedzīgi izvai- caja mani, taču arī viņš šķita savādāks. Kad pāris minūšu biju parunājis ar viņu, manīju, ka doktors ir izklaidīgs un tikai ar vienu ausi klausās manas atbildes, brīžiem nevērīgi pamādams ar galvu, iekams vēl biju paspējis atbildēt. Drīz vien jutu, ka viņš ir nemierīgs un vēlas tikt vaļā no manis, lai ar skubu dotos atpakaļ tur, no kurienes bija atnācis, jo viņš mani steidzināja uz pēcpārbaudes telpu, pat nepiedāvādams kafiju; tas nemaz neizskatījās pēc doktora, turklāt uz karstās paplātes stāvēja līdz pusei pilns kafijas vārāmais.
