Dīvainības turpinājās. Šoreiz neviens no pārējiem nesteidzās uz Oskara kabinetu sastapt mani. Un Rosofs, palūdzis, lai nodiktēju īsu, bet pilnīgu atskajti par pēdējo apmeklējumu, pameta mani vienu pie pēcpārbaudes telpas durvīm, uzsita man uz pleca un aizsteidzas. Telpā bija tikai tehniķis, kas darbināja magnetofonu. Pēc brīža ienāca meitene, kas pārraksta ar elektrisko rakstāmmašīnu; viņa man pavirši uzsmaidīja un apsēdās. Es sāku ierunāt mazajā mikrofonā, kurš karājās man uz krūtīm, atskaiti par to, kas ar mani bija noticis divās iepriekšējās dienās; īsi, taču neko neizlaizdams. Pabeidzis to, es sāku uz labu laimi uzskaitīt vārdus un faktus, kas man iešāvās prātā, kā arī visu citu, ko varētu pārbaudīt.
Pēc divdesmit minūtēm es pajautāju, kur visi palikuši, un jauneklis pastāstīja, ka notiekot liela sanāksme; tā sākusies vakar un turpinoties šodien. Tas stāvokli vērta vēl neskaidrāku, un es apjautu, ka gluži kā bērns esmu uzmetis lūpu par to, ka mani neievēro.
Darbinieks pēcpārbaudē mani šoreiz noturēja divreiz ilgāk nekā citkārt. Pēc kādām četrdesmit piecām minūtēm es teicu, ka man vairs nekas nenāk prātā, ko vēl teikt, taču viņš atbildēja, ka šim esot norādījums nelaist mani vaļā kādas pāris vai vismaz pusotras stundas, ja vien es tik ilgi spējot izturēt. Mēs visi trīs sadabūjām kaut kādu draņķīgu šķīstošo kafiju no vārītāja gaitenī tieši pie durvīm; pastāvējām tur kādas piecas minūtes, pulēdamies nodabūt kafiju lejā un sarunādamies par to, kāds pēdējās dienās bijis laiks, kaut gan par šo tematu es neko daudz nevarēju izteikties. Man radās iespaids, ka viņiem dots rīkojums neizjautāt mani par pēdējo apmeklējumu, jo viņi to pat nepieminēja, un pēc piecām minūtēm mēs atkal sākām pēcpārbaudi. Es to novilku kādas pusotras stundas, kaut pārtraukumi kļuva garāki un garāki. Ik pa brīdim man vajadzēja divas trīs minūtes padomāt, lai vēl kaut ko atcerētos. Garais plikpauris, tāpat kā vienmēr, ik pa divdesmit minūtēm ienāca un paņēma jau uzrakstīto.
Beidzot atgriezās Rosofs.
Meitene uzrakstīja pēdējo manis pateikto vārdu un izrāva lapu no rakstāmmašīnas. Tehniķis apstādināja magnetofonu.
Rosofs norādīja uz krēslu sev blakus un, kad es apsēdos, teica:
— Mums ir sanāksme, Saj, liela, milzīga un svarīga. Mēs varbūt atmetīsim ar roku visam Projektam. Es vēl nezinu. Mēs gribam, lai arī jūs piedalītos sanāksmē, bet vispirms man jums šis tas jāpastāsta; tāpēc vien nebija vērts sanāksmi pārtraukt. Viss ir pavisam vienkārši. Mēs jūs ar to neapgrūtinājām, taču pirms jūsējā un reizē ar jūsējo turpinās vēl divi citi mēģinājumi. Eksperiments Vimī izgāzās. Dala no pirmā pasaules kara kaujas laukiem vēl ir palikusi tāda pati. Frenklins Millers izklupa no ierakuma, kur viņš kopā ar kājnieku vadu dubļos četras dienas bija gaidījis, kamēr beigsies imitētā artilērijas apšaude, un kāvies ar utīm. īstām. Bet, kad viņš izbrāzās laukā, tur bija tikai milzīgs tukšs lauks, sarūsējušas dzeloņstieples, iebrukuši ierakumi — pusgadsimts pēc Pamiera dienas. Viņš pats jau ir atgriezies Kalifor- nijā.
Visiem par pārsteigumu, mēģinājums pie Parīzes Dievmātes katedrāles laikam izdevās. Mūsu cilvēks tur bija mazliet mazāk nekā pusminūti, tad viņa apziņa zaudēja spēju koncentrēties dotajā situācijā, un viņš acumirklī atkal atgriezās. Bet mums šķiet — es jums kādreiz visu izstāstīšu —, ka pavisam īsu mirkli, kas ilga varbūt pusduci satrauktu elpas vilcienu, viņš stāvēja Sēnas krastā trijos no rīta 1451. gada ziemā. Ak, Jēzus! Un Denveras mēģinājums izdevās pilnīgi. Teds Brītels, nopircis pudeli zeltera, stāvēja mazajā pārtikas veikaliņā uz stūra un, dzerdams to, tērzēja ar īpašnieku. Tad viņš, gluži tāpat kā jūs, izgāja laukā un atradās Denverā Kolo- rādo štatā 1901. gadā, par to šaubu nav. Un pēc tam, kad viņš pusi dienas piesardzīgi bija tur uzturējies, viņu pārbaudīja tāpat kā jūs. Par to tagad spriež sanāksme, Saj; mēs sēdējām vakar līdz pusdiviem naktī un sākām atkal šorīt astoņos četrdesmit piecās.
Oskars savilka pieri grumbās, samiedza acis un ar delnām izberzēja tās, cenzdamies aizdzīt vai nu galvas sāpes, vai neizgulēto miegu, vai arī abus reizē.
Doktors samirkšķināja acis, paskatījās uz mani un teica:
