— Jo tur kaut kas nav lāgā, es domāju, pēcpār- baudes rezultātos. Viņš nosauca draugu, ar kuru kopā bija mācījies Noksa koledžā Geilsbergā Ilinoi- sas štatā. Teds pēc tam ar viņu vairākkārt bija sastapies. Puisis dzīvoja Filadelfijā, tāpat kā Teds; telefona grāmatā lai bija. Tikai tagad vairs nav. Neviens nekad nav neko dzirdējis par viņu tā darba vietā. Viņa vārds nav sociālās apdrošināšanas sarakstos. Nekādu ziņu Noksa koledžā. Redzat, viņš vairs neeksistē. — Oskars runāja lietišķā balsī. — Viņu atceras tikai Teds, un tikai viņš viens, jo, lai ko Teds Denverā Kolorādo štatā 1901. gada ziemas vidū ir darījis un redzējis, lai cik piesardzīgi uzvedies, viņš tur ir ietekmējis kādu notikumu vai notikumus. Kaut kas ir mainījies, un tāpēc mainīsies arī turpmākie notikumi. — Oskars mazliet paraustīja plecus. — Tagad iznāk, ka šis zellis nekad nav piedzimis, tas ir viss. Kas vēl varētu būt mainījies, kas vēl pašlaik var būt citādi un par ko Teds Brītels nekā nezina — 11u, kas to var pateikt? Varbūt daudz kas, varbūt vispār vairāk nekas cits.
Mēs brīdi sēdējām un skatījāmies viens uz otru; tad Oskars strauji piecēlās.
— Par to spriež sanāksmē. Iesim!
Kad mēs iegājām lielajā apspriežu zālē, cilvēki pacēla acis uz mums; telpa bija ļaužu pilna, gandrīz visi krēsli bija aizņemti. Daži, izklaidīgi uzsmaidīdami, pamāja man ar galvu, taču tūlīt atkal visu uzmanību pievērsa doktoram Dancigeram, kas mierīgā balsī runāja. Kamēr mēs ar Oskaru pavilkām krēslus un apsēdāmies, es vēroju Dancigeru. Viņš izskatījās mierīgs, taču lielākā daļa pārējo tādi nebūt nebija; gandrīz visi bija nometuši svārkus, atlaiduši vaļīgāk kaklasaites, un neviens nemaz nepūlējās slēpt nogurumu; daudzi smēķēja, citi kricelēja ķiņķēziņus piezīmju blokos. Taču Dancigers sēdēja, atzvēlies savā krēslā, ērti sakrustojis kājas, vienu roku atbalstījis pret krēsla atzveltni, un viņa lielā plauksta ar paplašinātajām vēnām nokarājās mierīga un slābana.
— … zināšanas, kuras mēs tagad ilgstošos mēģinājumos esarn ieguvuši. — Viņš turpināja: — Nevajag nemaz uznest augšā laboratorijā visu okeāna dibenu. Viena paša urbuma parauga pilnīga analīze un šīs analīzes izvērtēšana prasa mēnešus, pat gadus. Tā mums jāizlieto zināšanas, — ja jums labāk patīk — paraugi, kurus devuši mūsu trīs izdevušies mēģinājumi. Tos studēs, un tie var sniegt jaunas zināšanas gadiem ilgiem pētījumiem. Bet mēģinājumus nedrīkst turpinātf — Doktora poza nemainījās, taču balss kļuva dobjāka, un tajā skanēja tāda autoritāte, ka es nu gan negribētu ielaisties ar viņu strīdā. — Jo nav taisnība, vienkārši nav taisnība, ka mums jāturpina eksperimenti tikai tāpēc, ka esam atklājuši, kā tos var izdarīt. Kad zinātnei paveras gandrīz pilnīgi jaunas iespējas atklāt dziļākās Visuma mīklas, kļūst aizvien skaidrāks un skaidrāks, ka mums nevajag un mēs bez nepieciešamības nedrīkstam darīt kaut ko tikai tāpēc, ka esarn iemācījušies to darīt. Man nav plaši jāizklāsta šīs sanāksmes dalībniekiem, pierādot ar piemēriem, kādas sekas varētu būt, ja šo patiesību pietiekami nenovērtētu. Mācība ir skaidra. Un briesmas, kādas var izraisīt tikai vel viens vienīgs mēģinājums, ir tikpat skaidras. Mes nedrīkstam spert vairs ne soli pagātnē. Mēs vairs nekad nedrīkstam iejaukties tajā ne vismazā- kaja mērā, jo mēs nezinām, kāds ir šis vismazākais mērs. Mēs vēl nemaz nezinām, kādas sekas ir mistera Morlija pēdējam apmeklējumam, bet, ja ar dažiem mūsu piesardzības pasākumiem būsim izvairījušies no jebkādām nopietnām sekām, tad tā būs tikai akla laime. Cilvēks, kas neizcēlās ne ar ko sevišķu — kaut gan esmu pārliecināts, ka pats sev viņš bija pietiekami svarīgs, — vairs neeksistē. Ļoti dīvaini, taču pilnīgi precīzi formulējot — nekad nav eksistējis.
Ienāca, īstenībā ietipināja uz pirkstgaliem garais plikgalvis — tas no pēcpārbaudes telpas. Pulkvedis Esterhāzi viņu tūlīt pamanīja un pacēla roku; vīrietis piesteidzās pie pulkveža, pasniedza pāris papīra lapu, kaut ko nomurmināja pulkvedim pie auss, tas pamāja ar galvu, un plikpauris atkal uz pirkstgaliem iztipināja laukā.
Dancigers turpināja:
— Citādi mūsu pasaule, šķiet, būtībā nav pārvērtusies. Taču nākamajā reizē var būt citādi, neiedomājami, katastrofāli citādi. Šā Projekta turpināšana būtu visrupjākā patmīlība un pārgalvīga bezatbildība. Man šķiet, mums bija jāsasauc šī apspriede; mums vajadzēja visu pārrunāt pilnīgi visos sīkumos. Bet nevar būt nekādu šaubu par mūsu lēmumu, mums nav citas iespējas.
Viņš apklusa un aplaida skatienu apkārt galdam, it kā prātodams, vai būs jautājumi, taču apšaubīdams, vai tādi vispār varētu rasties. Kāds vīrietis pret galda vidu nedroši pacēla roku, nolaida to, tad pacēla atkal. Man viņa vārds bija izkritis no prāta; tas bija jaunais vēstures profesors no kādas austrumu universitātes, kas man drīzāk atgādināja televīzijas komiķi. Dancigers, savilcis pieri grumbās, pamāja viņam ar galvu, un vīrieša seja pietvīka. Beidzot — balss gan bija īsti profesoriska — viņš teica:
