— Protams, doktor Danciger, jums ir pilnīga taisnība. Un skaidrs, ka es nedomāju ar jums strīdēties. Neesmu piedalījies visās apspriedēs — nepaspēju —, un nemaz nemēģināšu izlikties, ka daudz ko saprotu no tā, kas notiek. Es tikai prātoju — man tiešām ļoti grūti no tā atteikties, ja tas vispār ir iespējams, — vai nevarētu izmantot kaut kādu, es teiktu, «absolūto novērotāju». Nezināmu, neredzamu, tādu, kas neiespaidotu nevienu notikumu. Ak dievs, paslēpts, pilnīgi nemanāms cilvēks «Hamleta» pirmuzvedumāl Cilvēks, kas būtu noslēpies jau ilgi pirms skatītāju un aktieru ierašanās un paliktu neredzams vēl ilgi pēc izrādes. Vai arī «absolūtais novērotājs»… Nu, ir vismaz viena tāda Dizraeli kabineta sēde, ka es pārdotu savu dvēseli, lai uzzinātu, kas tur īsti noticis, nevienam nav skaidrs, kas tur lemts, bet tas ir svarīgi. Tas ir viss, ko es lūgtu — ja varētu studēt iespēju par «absolūto novērotāju». Meklējot veidu …
Taču Dancigers bija sācis lēni purināt galvu, un vēsturnieka balss izdzisa.
— Es saprotu, ko jūs vēlaties. Un es saprotu šo kārdinājumu, jo arī pats to izjūtu. Taču nevar būt nekādas pilnīgi drošas noslēpšanās; esmu pārliecināts, ka arī jūs to saprotat. Un, ja nav absolūtas drošības, risks paliek. Mēs esam uzzinājuši, ka nedrīkstam riskēt, un nekādi strīdi nevar likvidēt šo faktu.
Neviens cits vairs neko neiebilda, un Esterhazi tūlīt sāka vieglas sarunas tonī:
— Man šķiet, ka es varētu gandrīz vārdu pa var- dam atkārtot doktora Dancigera teikto, tik uzmanīgi es to noklausījos. Un ceru, ka arī visi pārējie tāpat.
Doktora Dancigcra ieteikums vispār nav debatējams. — Pulkvedis mazliet pamāja ar roku, it kā atvainodamies. — Kaut gan mēs neesam pārrunājuši vēl pilnīgi visu. — To viņš pateica tā, it kā viņam būtu ļoti nepatīkami runāt pretim doktoram Danci- geram pat sīkumos. — Visas detaļas vēl ne, jo tagad man ir informācija, kuras pirms dažām minūtēm vēl nebija.
Rūbs baltā kreklā ar atraisītu kaklasaiti sēdēja blakus Esterhāzi. Viņš, smagi atkritis krēslā, lasīja pirms dažām minūtēm ienestās mašīnraksta lapas, un Esterhāzi norādīja uz tām:
—■ Mēs nupat saņēmām atskaiti par mistera Mor- lija pēdējo apmeklējumu, abus divus —- gan pilnīgu notikumu atreferējumu, kas ir patiešām aizraujošs, gan arī testa rezultātus. Pašlaik izgatavo kserokopijas, un drīz jums visiem tās izdalīs. Tagad — un tas ir svarīgi — mēs zinām pilnīgus pēcpārbaudes analīzes rezultātus. Misters Morlijs šoreiz nebija projām tikai pāris stundu, bet gan divas dienas, un viņa saskare ar apkārtni nebija tikai nejauša un acumirklīga. Tas bija apzināts risks, un tagad mums ir rezultāti.
Rūbs paskatījās uz Esterhāzi, un tas pamāja viņam ar galvu. Rūbs pavērās mašīnraksta lapās un izdarīja īsu kopsavilkumu.
— Nekādu izmaiņu, — viņš teica bezkaislīgā, lietišķā balsī. — Pilnīgi viss pārbaudītais ir kārtībā.
Esterhāzi tikko manāmi, gandrīz skumīgi pamāja ar galvu; žests nozīmēja, ka fakti paliek fakti, ne jau viņš ir tos izdomājis, ne jau viņam bijusi iespēja tos kontrolēt — viņam neatliek nekas cits kā tikai pieņemt tos.
— Un, ja tas ir tā, — pulkveža balss atbilda viņa žestiem, — esmu pārliecināts — visiem ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nepildītu savu pienākumu pret dok
toru Dancigeru, pret Projektu un pret visiem citiem, ja neapspriestu ari šā fakta nozīmīgumu.
Viņš paskatījās uz apspriedes dalībniekiem, it kā aicinātu tos izteikties, un Rūbs tūlīt sāka runāt.
— Okei, — viņš teica, it kā pieņemdams uzaicinājumu sākt disputu, — kādi ir šie fakti? Nekādu seku, nekādu izmaiņu, nekāda ļaunuma no tā, ko mēs uzskatām par apmeklējumu, lai cik īss tas arī bija, Parīzes pilsēta — drīzāk gan laikam ciematā —- 1451. gadā. Un, ja notikumu virkne būtu grozīta, tad visas izmaiņas jau sen ir izzudušas. Nekādu seku, nekādu pārmaiņu, nekāda ļaunuma no Saja Morlija pirmā īsā apmeklējuma. Arī no otra ne, kaut gan tas bija diezgan ilgs, ieskaitot braucienu cauri pusei pilsētas, turklāt kopā ar pavadoni. Un tagad: nekādu seku, nekādu pārmaiņu, nekāda ļaunuma no apmeklējuma, kas ilga divas dienas, kuras Morlijs nodzīvoja ļaužu pilna mājā, ne tikai iejaucoties notikumos, bet arī pats izraisot tos, turklāt tādus, — Rūbs pamāja uz mašīnraksta lapām uz galda, — ka man būtu grūti tiem noticēt, ja nezinātu, cik maz viņam spēju kaut ko safantazēt.
Viņš pāri galdam uzsmaidīja man, un zālē bija dzirdami klusināti smiekli.
Rūbs beidza smaidīt, paraustīja vienu savu inasīvo plecu un sacīja:
— Rezumējot jāsaka: Brītels radīja izmaiņu. Taču niecīgu. — Viņš ātri pameta acis uz Dancigeru. — Protams, svarīgu cilvēkam, kuru tā skāra, taču …
— Un ar kuru iepriekš neviens neaprunājās, — Dancigers piebilda, — vai viņš vēlētos sevi upurēt.
— Tiesa, un es to ļoti nožēloju. Bet salīdzinājumā ar milzīgo iespējamo labumu pārējai pasaulei, es atkārtoju — un es domāju reāli — pārmaiņa ir niecīga. Pat vēl svarīgāk — daudz ilgāko un sarežģītāko izdevušos mēģinājumu iespaids līdzinās nullei.
