Nullei. No tā jāsecina, ka Brītela rīcības rezultāts bija tikai nelaimīgs gadījums. Tātad, pārdomājot, vai turpināt Projekta eksperimentus — pilnīgi respektējot doktora Dancigera uzskatus —, es lieku priekšā, ka tos var turpināt ar iepriekš aprēķinātu zināmu risku.
— Nolādēts! — Dancigera dūre tā triecās pret galdu, ka pelnu trauks palēcās, pa pusei apgriezās un nokrita ačgārni uz galda, virpuļodams un griezdamies kā monēta, un izbārstīja cigarešu galus un pelnus, līdz beidzot nograbēdams aprima. Cauri šim troksnim Dancigers sauca:
— Ķāds aprēķins? Es ienīstu šo frāzi! Risks, pie velna, jā! Milzīgs risks!
Viņš strauji apsvieda savu krēslu un pārliecās tālu pāri galdam uz Rūba pusi, lai varētu viņu redzēt.
— Bet parādiet man savus aprēķinus!
Iestājās ilgstošs klusums; Dancigers nekustīgi vērās Rūbā un Rūbs neaizgriezās un nenovērsa acis, tikai vairākas reizes labsirdīgi pamirkšķināja, lai parādītu, ka nejūt naidu un ka viņam prātā nenāk cīnīties ar Dancigeru acu kaujā. Tad Dancigers izslējās un mierīgi teica:
— Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka vienā no četriem, varbūt pieciem veiksmīgiem mēģinājumiem mēs esam ietekmējuši pagātni. Un tātad arī tagadni. Tas ir viss, ko mēs zinām. Nākamais mēģinājums var beigties ar katastrofu. Nav nekādas iespējas aprēķināt risku, Rūb. Jo nav nekāda aprēķina, ir tikai risks. Kas mums visas pasaules vārdā ir devis tiesības izšķirt, ka jāriskē?— Viņš uzmeta skatienu Rūbam, tad lēnām pārlaida acis visam galdam. — Kā šā Projekta vadītājs un tā radītājs es pavēlēšu — ja man tas būs jādara — pārtraukt darbu Projektā un turpināt tikai mums jau esošo materiālu pētīšanu. Neviens nevar ienīst šadu nepieciešamību vairāk kā es. Bet tas ir jādara.
Pēc tam labu brīdi vajadzēja valdīt klusumam, un tā arī bija. Kad beidzot Esterhāzi sāka runāt, viņš to darīja, it kā meklēdams vārdus un nožēlodams; bija skaidrs, ka viņam ir grūti pateikt:
— Es … — Viņš apklusa, it kā norīdams kamolu. —• Es … nepavisam nevaru saņemties, lai apstrīdētu to, ko doktors Dancigers var teikt par Projektu. Man ļoti gribētos šo apspriedi pārtraukt, uz kādu laiku atlikt un visu pārdomāt, apsvērt. Tomēr daudzi no jums ir braukuši tālu ceļu. Un neviens nebija paredzējis, ka arī šodiena vēl būs jāpavada šeit; nedomāju, ka mēs varam gaidīt. Un, ja tā, ja esam sākuši par to runāt, esmu spiests nevis disputēt, bet atgādināt jums — man tas ir jādara, doktor Danciger, — ka jebkurš izšķīrējs lēmums attiecībā uz Projektu ir jāpieņem četru galveno padomes locekļu vairākumam, un pats prezidents, ja tas vajadzīgs, nodod savu — piekto un izšķīrēju balsi. No šiem četriem locekļiem doktors Dancigers, protams, ir pirmais, pārējie ir misters Prīns, prezidenta pārstāvis misters Fcscndens un es. Es, protams, neizvērsīšu šo gadījumu par oficiālu incidentu, taču ir pilnīgi skaidrs, ko domā doktors Dancigers, tāpat kā nepārprotama ir arī mana un mistera Prina nostāja. Tātad, ko domājat jūs, mister Fesenden? Vai esat jau kaut ko izlēmis?
Es nezināju, kurš ir Fesendens, kamēr viņš nebija atkāsējies un sācis runāt. Tas bija gadu piecdesmit vecs vīrs ar diezgan papliku pakausi, kuram viņš bija pārsukājis pāri šķipsnu iesirmu, brūnu matu, lai pakauša plikumu paslēptu vismaz pats no sevis. Sejas lejasdaļa bija patukla, un viņam bija brilles tik tievos metāla rāmīšos, ka tos nemaz nevarēja saskatīt. Ja es būtu redzējis viņu kaut kur agrāk, viņš nebūtu palicis man atmiņā.
— Es gribētu apdomāt, par ko balsot, ja tiešām tik tālu nonāktu. Krietni un rūpīgi. Bet, godīgi runājot,
man jāatzīst, ka es laikam pievienotos jums, — viņš atbildēja.
Esterhāzi pavēra muti, gribēdams ko teikt, taču Dancigers ierunājās pirmais:
— Tad tas ir tā? Tātad tāds ir lēmums?
Esterhāzi sāka taisnoties:
— Es nedomāju, ka ir formāls …
Bet Dancigers viņu strupi un rupji pārtrauca:
— Beidziet blēņoties; tāds ir lēmums? — Viņš brīdi nogaidīja, tad izbrēca tikai vienu vārdu: — Nu?
Esterhāzi saknieba lūpas un nogrozīja galvu; situācija bija neveikla.
— Tā iznāk, doktor. Vienkārši …
— Es atsakos no amata. — Dancigers piecēlās un pagriezās, lai noliktu krēslu vietā un tiktu projām no galda. i
— Pagaidiet! — Esterhāzi piecēlās. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas notiktu tā. Es gribu ar jums parunāt. Divatā. Pēc dažām minūtēm.
Es apbrīnoju veco vīru: es nekad nebiju redzējis, ka viņš kaut uz mirkli zaudētu cieņu. Arī tagad ne. Viņš cēli neizsoļoja laukā, vētraini neatteicās; tāds teatrālisms viņam bija pretīgs. Viņš mirkli vilcinājās, tad teica:
— Protams. Bet tas ir jau noticis. Neviens nepārdomās, un neviens nepiekāpsies. Es jūs gaidīšu savā kabinetā, pulkvedi.
Tad pilnīgā klusumā Dancigers devās uz durvīm un izgāja laukā.
— Man tas nepatīk! — galda galā atskanēja kāda balss, un mēs visi pagriezāmies, lai redzētu runātāju. Tas bija jauns, tukls vīrietis ar pliku pakausi; es atcerējos, ka tas laikam ir kāds no Kalifornijas universitātes. Viņš izskatījās inteliģents un tagad arī pārskaities. Viņš teica:
