— Man nav balsstiesību, vispār šai lietā nav lielas teikšanas, un es ari neesmu sevišķi ieinteresēts. Esmu meteorologs un atrodos šeit galvenokārt tāpēc, lai sniegtu ziņojumus savai universitātei. Tomēr es neiešu projām, nepajautājis: kā gan mums pietiek drosmes rīkoties pretēji doktora Dancigera lēmumam?
— Dzirdiet, dzirdiet! Kā teiktu angļi… — kāds iesaucās apmierinātā balsī, kā zellis, kuru cīņa patiesi iepriecina, kamēr plūcas divi citi.
Man šķita, ka atbildēs pulkvedis Esterhāzi, tomēr piecēlās Rūbs, lēnām, gluži mierīgs, nesteidzīgs un — man iešāvās prātā — pilnīgi pārvaldīdams stāvokli.
— Kā? Tāpēc, ka mēs nepārtrauksim eksperimentus. Nekad. Nevar izdot biljonus, lai sūtītu cilvēku uz Mēnesi, bet pēc tam pārdomāt un to nedarīt. Neviens taču neizgudro lidmašīnu, lai to pārbaudītu un atkal atgudrotu, tāpēc ka kādu dienu no tās varētu nomest bumbu. Kaut ko tik varenu kā šis Projekts vienkārši nepārtrauc; tā cilvēce nekad nav rīkojusies. Risks? Jā, var būt. Jā, protams. Bet kuru tas kādreiz ir apturējis? Kuru no tiem, kuru dzimšanas diena ir kļuvusi par nacionāliem svētkiem? Mēs turpināsim. Mēs…
— Kas ir «mēs»? — iesaucās kāda nikna balss; es nekad neuzzināju, kas tas bija.
— Mēs visi, — Rūbs mierīgi atbildēja, paliecies uz priekšu pāri galdam, ar visu svaru balstīdamies uz pirkstu kauliņiem, — kas esam šai Projektā ieguldījuši bezgala daudz laika un milzīgas pūles — lielu daļu savas dzīves. Pie joda, padomājiet taču! Vai jūs patiešām pieļaujat, ka Projektu pārtrauks? Atmetīs? Aizmirsīs? Tas nu gan nenotiks, mani kungi! Tātad — kāpēc mēs te sēžam un strīdamies?
Ar to jautājums bija izšķirts, kaut gan sarunas vēl kādu brīdi turpinājās. Atnesa un izdalīja manas atskaites un testa rezultātu kopijas; katrs eksemplārs bija numurēts, tās vajadzēja izlasīt tepat un pirms promiešanas nodot atpakaļ. Diezgan daudz cilvēku pacēla acis no savām kopijām, lai paskatītos uz mani un izbrīnā nogrozītu galvu, un es pamanījos viņiem uzsmaidīt. Diskusija turpinājās, daži piekrita, ka Projekts piesardzīgi jāturpina, citi vēl skaļi prātoja par to. Man šķiet, ka ne viens vien padomes loceklis agrāk nebija sapratis, cik maza nozīme viņam bijusi Projekta norisē. Sanāksmi beidza Esterhāzi, ļoti taktiski atgādinot padomes locekļiem, ka viss, ko viņi zina par Projektu, ir stingri konfidenciāls. Pēc tam viņš pateicās apspriedes dalībniekiem un teica, ka nākamās apspriedes diena tikšot viņiem paziņota.
Rūbs zināja, ka man vēl jāizšķiras, un, līdzko es atstāju konferenču zāli, tūlīt bija man blakus. Gaitenī viņš aicināja mani aiziet uz bāru Sestajā avēnijā, kur pāris reižu bijām jau bijuši un kur varēja paēst lenču. Es teicu, ka vispirms gribu sastapt doktoru Dancigeru, un mēs kopā aizgājām uz viņa kabinetu. Dancigera sekretāre sacīja, ka pie viņa esot pulkvedis Esterhāzi un, kā liekoties, būšot tur vēl labu laiku, kas, šķiet, Rūbu nemaz nepārsteidza. Es miru vai nost aiz izsalkuma un tāpēc aizgāju kopā ar Rūbu paēst lenču; mēs abi izstrēbām pa lielai bļodai sakņu viras un apēdām katrs sendviču ar pastrami
Es negribu sīkumos atstāstīt katru vārdu, ko mēs runājām. Mēs pasūtījām lenču, tad Rūbs ļoti lietišķi un klusā balsī pateica, ka, lai gan viņi cerot, ka es turpināšot strādāt Projektā — jaunus kandidātus nebija viegli sameklēt, un to apmācība bija ilgs un lēns process —, tomēr es nekādā gadījumā neesot Projektā būtiski nepieciešams. Ja es aiziešot, tas viņus skumdināšot, taču mani droši vien varēšot atvietot. Protams, es to zināju. Vismaz tā ir reāla iespēja, kaut ari ne tik absolūti droša, kā Rūbs centās iestāstīt. Un man pārskrēja sīks drebulis, kad dzirdēju par to runājam, jo es nekādi nespēju pats sev noliegt, ka man grūti iedomāties, ka vairs nekad neiešu atpakaļ. Bet es tikai māju ar galvu un teicu: «Protams», taču piezīmēju, ka, ja izlemšu turpināt darbu Projektā un tomēr jutīšu, ka tas nav pareizi, manai sirdsapziņai nebija līdzēts.
Atnesa mūsu sendvičus, mēs sākām ēst, un Rūbs, ar baudu notiesājis pusi sendviča un atlikušo nolicis uz kartona šķīvīša, atlaidās krēslā, lai atbildētu man. Balsī, kuru nevarēja sadzirdēt tālāk par kādu jardu, viņš teica:
