— Saj, doktors Dancigers ir vecs vīrs. Saprotiet to. Un viņam pietiek ar to, kas Projektā panākts līdz šim. Viņam tā ir kulminācija; viņš ir sasniedzis, ko gribējis. Un, ja tas būtu viss, viņš būtu apmierināts. Es viņu mīlu, patiešām mīlu. Taču viņš ir sirmgalvis, kuru apsēdušas bailes no riska. Paklausieties tikai, ko viņš stāsta, un jūs gūsiet pārliecību, ka pat ar paska- ļākām šķavām 1882. gada janvārī jūs varētu izraisīt notikumu ķēdi, kas uzspridzinātu visu pasauli. Taču tas nevar notikt; tam nebūtu vairāk seku kā tad, ja jūs nošķaudītos tieši tagad un tieši šeit. Pamēģiniet, Saj! — Viņš uzsmaidīja man un atkal ķērās pie sendviča. — Nu, nošķaudieties! Te ir pārdesmit cilvēku. Un, velns lai parauj, nekas nenotiks! Pie joda, cilvēki nenolemj precēties vai neprecēties, darīt vai nedarīt kaut ko svarīgu tikai kāda svešinieka ikdienišķas un neievērojamas rīcības dēļ. Jūs pat neizaicinājāt to zelli, to Pikeringu. Acīmredzot tāds ir viņa raksturs, viņam tā jārīkojas, un viņš gluži tāpat būtu izdarījies, vai nu tas būtu jūs, vai kāds cits. Tas galīgi neko nenozīmē; īsteni svarīgus notikumus tik ikdienišķi neierosina. Tie ir tik daudzu savstarpēji saistītu svarīgu spēku rezultāts, ka tāpēc ir nenovēršami, tos neizraisa kāds sīkums. Ja vien jūs nedodaties atpakaļ un ar nodomu neizdarāt kaut ko tik būtisku, ka tam ir jāizmaina kāds svarīgs notikums, jūs iespaidojat ļoti maz vai arī neiespaidojat nemaz. Vai vēlaties kadu saldo?
Es atbildēju, ka nevēlos, un Rūbs pasūtīja ābolkūku un vēl vienu kausu alus. Es daudz nerunāju un nestrīdējos ar viņu. Sēdēju šaubīdamies un apmulsis. Rubs ēda ātri, ar vienu kodienu ceturtdaļu ābolkūkas, kurai sekoja ceturtais kauss alus. Pēkšņi viņš impulsīvi uzsmaidīja man — varen jauks puisis! — un teica:
— Dieva deļ, Saj, palieciet pie mums. Velns lai parauj, līdz šim jūs nevienam neesat neko nodarījis, jūsu rīcība neko nav ietekmējusi, un tas ir pierādīts. Un tāpat būs arī turpmāk, ja jūs būsiet piesardzīgs.
Mēs vēl drusciņ parunājām par to, kas man bija atgadījies Gremersijparkā 19, un Rūbs, ērti atzvēlies nodalījuma kaktā, kūpināja savu cigāru. Es viņam mazliet pastāstīju, kādas jūtas manī izraisīja Ņujorka toreiz un tagad. Rūbs klausījās kā apburts, tad teica:
— Es zinu, ka nevaru to izdarīt. Mēģināju jau sen pirms jūsu ierašanas un nevaru to panākt. Ak dievs, kā apskaužu jūs.
Rūbs paskatījās pulkstenī un negribīgi uzslējās kājās; viņš jau gandrīz bija lauka no nodalījuma, tad pēkšņi pasniedzās pāri galdam un uzlika roku man uz apakšdelma.
— Man īstenībā nemaz nevajadzēja jūs pierunāt, Saj, jo jūs to saprotat tikpat labi kā es. Projektu nevar pārtraukt. Un, tā kā jūs gribat palikt pie mums, nav nekādas jēgas iet projām.
Es nomurmināju kaut ko, kas nebija ne jā, ne nē. Rūbs izslīdēja no nodalījuma. Arī es piecēlos. Atpakaļceļā uz noliktavu mēs runājām par futbolu. Es vēl tagad kaunos; man nav nekāda attaisnojuma. Es vienkārši nevarēju atteikties no iespējas doties atpakaļ, es to apzinājos, un tas ir viss.
Kad aizgājām uz Dancigera kabinetu, viņš jau bija projām, cik varēju noprast, uz visiem laikiem. Dancigera sekretāre iedeva man viņa telefona numuru un adresi; viņš dzīvoja kādā daudzdzīvokļu namā Bron- ksā. Es no sekretāres aparāta piezvanīju, taču neviens neatbildēja; droši vien viņš vēl nebija paspējis tikt līdz mājām. Kad noliku klausuli, es vēl brīdi paturēju roku uz aparāta, tomēr nepiezvanīju Keitai; vai tiešām es centos novilcināt sastapšanos ar viņu?
Mazliet vēlāk, iedams pa pilsētu uz viņas veikala pusi, es lauzīju par to galvu. Centos sev iestāstīt, ka biju pārāk aizņemts, ka man nebija neviena brīva brīža, lai piezvanītu Keitai. Tomēr, lai arī tā bija taisnība, tā tomēr nebija visa taisnība. Vai šai nepatikai piezvanīt — tāda tomēr bija, kā man pašam bija jāatzīst, — nebija kāds sakars ar Džūliju? Tiesa, Džūlijas tuvums mani vienmēr bija satraucis, tomēr nedomāju, ka iemesls bija tikai Džūlija.
Varbūt tās bija jaunās ziņas, kas man jāpastāsta Keitai — ka Airas tēvs bijis vienkāršs krāpnieks, blēdis un izspiedējs? Bet viņš jau bija miris sen pirms Keitas piedzimšanas, nebija viņas radinieks, un Airu šī vēsts vairs nespēj sāpināt. Es nezināju, kas tas ir, un straujā solī devos uz viņas veikalu.
Kad mēs augšā, Keitas mazajā dzīvoklītī, iedzērām pa malkam un virtuvē vārījās kartupeļi, es nevarēju saprast, kāpēc biju vilcinājies sastapties ar viņu. Šī bija vienīgā vieta, kur vēlējos būt, un mani šeit vēl gaidīja daudzas stundas, kuras solījās būt ļoti jaukas.
Kamēr mēs mazliet iedzērām un paēdām pusdienas, Keita, protams, ar sevišķu ziņkāri gaidīja, ko es viņai pateikšu; viņa bija redzējusi laiku un vietu, par kuru es stāstīju, bija kaut uz mirkli apskatījusi Džeiku
