Pikeringu. Un, kad es stāstīju par Kārmodiju, viņa sēdēja gandrīz nepakustēdamās, ar pavērtām lūpām, aizrāvusies. Kad pateicu viņai par Dancigeru, Esterhāzi un Rūbu un ko pats esmu izlēmis, viņa noklausījās, tad izteica pāris piesardzīgu un atturīgu piezīmju, bažīdamās, ka varētu ietekmēt manu lēmumu. Es zināju, ka Keita nespēj neko darīt — viņa būtu laimīga, ja es dotos atpakaļ.
Viņa piecēlās no galda, iegāja guļamistabā un atgriezās ar sarkanajiem kartona vākiem. Un mēs atkal apskatījām dīvaino melnbalto Endrū Kārmodija kapakmens momentuzņēmumu. Tur, starp noziedējušām pienenēm un reto zālīti, tas stāvēja noslēpumains — kapakmens karikatūra. Uz akmens asi un skaidri izcēlās dīvainais zīmējums: ne vārda, ne uzvārda vai datuma, tikai aplī iezīmētā deviņstarainā zvaigzne, kuru veidoja desmitiem dūrienu akmenī. Neticami, ka šo zīmējumu mēs bijām redzējuši iespiestu sniegā pie laternas staba pamatnes Brodvejā Ņujorkā 1882. gada 23. janvārī.
Mēs vēlreiz apbrīnojām zilo aploksni un ar melno tinti rakstīto adresi; tintes dzelzs daļas rūsganas vizēja cauri melnajai krāsai. Keita izpurināja no aploksnes zīmīti un skaļi izlasīja pirmās rindas virs locījuma: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas marmoru Tiesas namā, lūdzu, ierodieties nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.»
Keita nolaida zīmīti zemāk un paskatījās uz mani.
— Un tagad mēs zinām, — viņa bijīgi teica. — Mēs patiešām zinām, kas noticis parkā. Es priecājos, ka Aira to neuzzināja. — Viņa atkal pacēla zīmīti augstāk un izlasīja to, kas bija rakstīts zem locījuma: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul» — ai, kas gan ir trūkstošais vārds! — «Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums», — viņa apklusa, lai norādītu uz otru trūkstošo vārdu vai vārdiem, — «nav iespējams nedz to noliegt, nedz ari no tās izbēgt. Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»
Keita ielika zīmīti atpakaļ aploksnē.
— Izdari visu, ko viņi vēlas, Saj, taču manis dēļ uzzini, ko nozīmē šī vēstulīte! Tāpēc tu nedomā par Dancigeru, vai ne? Tev ir jādodas atpakaļ; tu nevari tur neko līdzēt.
Un es pamāju ar galvu.
Esterhāzi pietika pieklājības tūlīt no rīta neievākties Dancigera kabinetā. Mēs satikāmies Rūba mazajā skabūzītī. Rūbs, kreklā izmeties, tālu atslīdzis atpakaļ grozāmajā krēslā aiz sava rakstāmgalda, saņēmis rokas aiz pakauša, uzsmaidīja man. Pulkvedis pa pusei sēdēja, pa pusei bija atspiedies uz Rūba galda stūra, ļoti kārtīgs, savā pelēkajā gabardīna uzvalkā un baltajā kreklā ar tumšo kaklasaiti izskatīdamies gandrīz vai kā formā. Es nosēdos uz krēsla abiem pretim.
Vienīgais, ko viņi varēja man pateikt, — ka man jādodas atpakaļ un jāturpina iesāktais. Viņi gribēja zināt visu, ko es vēl varētu atklāt par Endrū Kārmodiju un to, kas notika starp viņu un Džeiku Pikeringu. Rūbs teica, ka to it sevišķi vēloties uzzināt vēsturnieki; divi vēsturnieki kopā ar asistentiem Kongresa bibliotēkā rokot augšā visu, ko varot atrast, par viņa attiecībām ar Klīvlendu; otra tāda pati grupa darbojoties Nacionālajā arhīvā. Jebkas, ko es uzzinātu, varētu paplašināt vai tuvāk paskaidrot visas ziņas, ko tiem izdosies atrast. Projekta kontroltesta rezultāts, tā viņi cerēja, varētu būt reāla metode mūsu vispārējo vēstures zināšanu paplašināšanai.
Atpakaļceļā uz Dakotu — Rūbs mani aizveda — es centos sev iestāstīt, ka daru pareizi, ka citādi rīkoties nevaru, ka argumenti, kurus biju dzirdējis un arī pats izdomājis, ir pietiekami. Man tomēr bija jālauza galva — ja 1as ir tiesa — , kāpēc es jūtu, ka rīkojos nepareizi? Un, ja biju tik pārliecināts, ka daru pareizi, kāpēc nebiju runājis ar doktoru Dancigeru? Laiks viņam piezvanīt man būtu atradies un ari tagad vēl bija. Taču es zināju, ka to nedarīšu.
Atstāt Dakotu un iziet ārā atpakaļ 1882. gada ziemā man bija kļuvis par paradumu. Tagad es pie šā procesa biju jau pieradis; man vairs nebija nekādu šaubu, es vairs nebažījos, vai tas tiešām notiks. Es skaidri zināju, ka esmu atpakaļ, un man tas bija pats par sevi saprotams. Tāpēc šķita pavisam dabiski, ieejot Centrālajā parkā — pa dienu bija snidzis —, ieraudzīt dučiem un dučiem zirgu vilktas kamanas slīdam pa visiem parka ceļiem.
Es apstājos uz takas un ātri uzskicēju šo ainavu. Daudz vēlāk es to pabeidzu, ļoti rūpīgi strādājot tā perioda stilā, jo man tas šķita sižetam vispiemērotākais. Tā redzama nākamajā lappusē. Aizmugurē slejas Dakota. Un es vēlētos, kaut jūs varētu dzirdēt brīnišķīgi izgreznoto sudrabaino aizjūga zvārgulīšu skaņu.
