Tālāk parka, uz to pusi, kurp gāju, uz dīķa slidoja, un bērni virpuļoja pa visu parku kā bišu spiets. Lielākie, nometušies uz vēdera, laidās ar zemām koka kamaniņām; vecākās māsas un brāļi, un pieaugušie vizināja līdz ausīm ievīstītus mazākos bērneļus kamaniņās ar platām sliecēm. Vienas tādas pabrauca man garām, tās vilka vīrs ar sirmu bārdu, ģērbies pēc sen pārdzīvotas modes — getrās, ļoti piegulošās biksēs; galvā viņam bija dīvains, nespodrs cilindrs ar platāku augšpusi. Vecajam vīram droši vien vairs daudz netrūka no astoņdesmit, un, vilkdams kamaniņas, viņš
smaidīja — tāpat kā visi citi parkā, viņš izjuta prieku. Arī es priecājos un pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu dzīvs šeit, šai vietā un šai laikā, un šai brīdī; beidzot atģidos, ka esmu laimīgs būt atkal atpakaļ.
Bet es negribēju atgriezties Gremersijparkā 19; šodien bija svētdiena, un iespējams, ka Džeiks Pikerings ir mājās. Tāpēc es iegāju kadā krogā Rietumu 57. iela; aiz cieņas pret aizliegumu svētdienās atvērt krogus tā parādes durvis bija slēgtas, kā es to uzzināju, sekodams diviem vīriešiem pa sāndurvīm. Es apēdu zupu un divus milzīgus sendvičus; es gribēju, lai sasveicināšanās un izjautāšana, un it sevišķi mana pirmā sastapšanās ar Džeiku būtu iespējami īsa, lai es varētu tūlīt iet savā istabā un pusdienu laikā pateikt, ka neesmu izsalcis. Bet, kad pagriezos ap stūri, pie mājas stāvēja divas lielas kamanas. Vienu kamanu priekšējā sēdeklī sēdēja Fēlikss Grīrs un kāda meitene, kuru es nepazinu; Fēlikss turēja grožus, meitenei klēpī gulēja viņa jaunais fotoaparāts; Bairons Dovermens pašlaik palīdzēja kadai jaunai sievietei iekāpt pakaļējā sēdeklī. Džūlija uzmanīgi nāca lejā pa kāpnēm, jo bija uzsnigusi jauna sniega kārtiņa, un Džeiks cilindrā un tumšā mētelī ar aitādas apkakli turēja viņu pie elkoņa. Viņiem sekoja Moda Torensa, un uz verandas krustmāte Ada slēdza ciet parādes durvis.
Viņi mani ieraudzīja, pirms es paspēju aizšmaukt, un sauca mani, un meta ar roku. Fēlikss aiz satraukuma bija kā bez prāta — man šķiet, meitenes dēļ — un kliedza pa visu ielu:
— Esiet sveicināts mājās! īstā laikā izbraukumam ar kamanām. Misters Pikerings noīrēja divas kamanas!
Nevarīgi mādams pretim un pūlēdamies smaidīt, es gāju pie viņiem, cenzdamies izdomāt kādu ieganstu: pārguris, ilgs brauciens ar vilcienu; laikam sākas la grippe. Es taču nevarēju piedalīties izbraukumā, es būtu piektais ritenis; abiem vecpuišiem bija viņu meitenes, bet braukt otrās kamanās es nedrīkstēju: Pikerings nikni blenzīs un tad vēl izdarīs dievs vien zina kādas aplamības; tas bija nepieļaujami. Viņi ielenca mani no visām pusēm; Fēlikss izlēca no kamanām, lai satvertu manu roku, apbērdams mani jautājumiem — kā jūtas mans brālis, kā klājas manai ģimenei? — un apsveica ar atgriešanos; nākamais manu roku sakampa Bairons; bija skaidri redzams, ka visi tiešām priecājas par manu atgriešanos, un es jutu, ka man iesūrstas acis.
Un tad manu roku nogrāba atkal kāds — to kratīja Džeiks, laimīgi uzsmaidīdams man! Es centos atbildēt: mans brālis negaidot atlabis, mājās viss ir kārtībā; priecājos, ka esmu atpakaļ! Taču es izbrīnījies blenzu uz Džeiku: viņa lielās brūnās acis bija sirsnīgas un draudzīgas, un, kad viņš kratīja manu roku, viņa smaids bija īsts, acīmredzot tikpat patiess kā visu pārējo smaidi. Džūlija man uzsmaidīja tik neviltota priekā, ka man sirds salēcās. Viņa paspieda man roku, tāpat arī Moda, bet krustmāte Ada, satvērusi manu roku, pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga.
