Un pēc tam es pēkšņi vēlējos braukt kopā ar šiem cilvēkiem un nevēlējos neko citu. Krustmāte Ada paņēma manu ceļa somu, atslēdza durvis un ielika to iekšā, un Bairons un Fēlikss iepazīstināja mani ar savām meitenēm; Fēliksa meitene bija ļoti jauna un skaista, Bairona meitene — vecāka un, lai gan baku- rētaina, tomēr pievilcīga sieviete. Viņi pieklājīgi aicināja mani savās kamanās, bet, pirms es paspēju atbildēt, iejaucās Džeiks: nē, man jābraucot kopā ar viņiem. Viņš paņēma mani pie elkoņa, skubinādams kāpt iekšā, un, kad Džūlija izteica priekšlikumu, lai es braucu priekšā kopā ar viņiem, Džeiks jūsmīgi piekrita, jautādams, vai es negribot «lentes», kā es nopratu — domādams ar to grožus. Es tikai atmetu ar roku un vairs necentos saprast, kas īsti notiek. Es pieņēmu, ka Džeiks cieš no maniakālās depresijas un ir emocionāli labils. Kad atteicos kučierēt, viņš pateikdamies paņēma grožus; zirgi būtu pagriezuši galvas un ņirguši, ja es būtu mēģinājis vadīt pajūgu. Moda un krustmāte Ada sēdēja aizmugurē, Džūlija priekšā starp Džeiku un mani. Es atklāju, ka ir aizraujoši intīmi sēdēt omulīgi piespiestam pie meitenes zem pārklāja. Aizbalzīdams segu savā pusē, es uzmetu acis Džeikam, taču viņš smaidīja, turēdams rokā grožus, gatavs braucienam. Nebija īsti ērti cieši kopā saspiestiem, un es izvilku kreiso roku un uzliku to sēdekļa aizmugurē aiz Džūlijas, sargādamies, lai tikai nepieskartos viņai; pakavēties domās, cik jauki bija viņas tuvumā, bija pārāk bezmērķīgi, un es piespiedu sevi domāt par apkārtējo ainavu.
— Gatavi? — Fēlikss iekliedzās pār plecu, un Džeiks braši uzsauca, ka jā. Viņu groži reizē noplīkšķēja, abas kamanas sakustējās, un iejūga zvārgulīši atdzīvojās. Slieces slīdēja viegli, zirgi sāka rikšot, tad vēlreiz noplīkšķēja groži, mums iegriežoties ap stūri 21. ielā; zirgi, sprauslādami un siltas elpas mākuļus izpūzdami, atmeta galvas un sāka skriet, un tagad iejūga zvārguļi dziedāja.
īstenībā viss, ko es jums varu pastāstīt par dienas atlikušo daļu un vakaru — tie bija burvīgi. Sapnis. Menhetenas baltās ielas bija kamanu pilnas; gaiss visur bija zvārgulīšu mūzikas atdzīvināts. Un, ja tas izklausās pārāk liriski, es tur neko nevaru darīt. Darbdienu furgoni, kravas rati un ores bija pazuduši, pat zirgu vilktos omnibusus un tramvajus redzēja tikai paretam; ielas un ietves bija cilvēku rīcībā.
Pa ietvēm vilka kamaniņas ar mazuļiem, tur pikojās, taisīja sniegavīrus; bērni, pieaugušie, veci vīri un sievietes smējās un sasaucās. Un ielās mēs braucām garām citiem braucējiem, un arī mums drāzās garām visvisādas kamanas; mēs sakliedzāmies ar braucējiem. Lāgiem mēs sarīkojām sacensības; braucot pa Piekto avēniju, vienu brīdi trīs kamanas skrēja līdzās; braucēji bija uzlēkuši kājās, pātagas plīkšķēja, meitenes spiedza.
Kad mēs braucām kaut kur pa piecdesmito ielu rajonu, Fēliksa kamanas bija palikušas kādu puskvar- tālu aiz mums.
Fēlikss mūs panāca un parkā pārņēma vadību, un mēs lidojām pa līkumotajiem ceļiem kopā ar simtiem citu kamanu. Kaut arī braucām ātri, dažas kamanas aizsteidzās mums garām, pakavi klaudzēja, kamanas bija sagāzušās uz vieniem sāniem, reizēm pagriezienos slieces pat nepicskārās sniegam. Daži braucēji palaikam iepūta metāla ragos; tā bija viena pati skumīga, tomēr arī satraucoša metāliska skaņa, kas
vēl bridi palika karājamies gaisā. Fēlikss pievilka grožus un apstājās, lai nofotografētu ceļu, un mēs gaidījām, kamēr viņš, misiņam spīguļojot ziemas gaisā, noņēmās ar lielo sarkanās ādas un lakotā koka fotoaparātu, iestādot asumu; kamēr viņš fotografēja, es piegāju pie viņa kamanām un pastāstīju, ka parka viņā pusē, 72. ielā, esmu ievērojis dzīvojamo māju, kura man ļoti patīk, un lūdzu, vai viņš nevarētu man par prieku to nofotografēt.
— Dakota, — viņš teica. — Protams! Tikai fotografējiet jūs pats. — Un viņš pasniedza man aparātu. Es vilcinājos, tomēr gribēju to izmēģināt un pateicos viņam. Fēlikss parādīja, kā ielikt jaunu plati. Parka vidū es palūdzu Džeiku pieturēt un ar Fēliksa palīdzību nofotografēju Dakotu, kuru jūs redzat nākamajās lappusēs.
Fotogrāfijas diez cik labi neizdevās, jo ledus atstaroja gaismu un es tās pārgaismoju. Tomēr man attēli patīk — var redzēt, cik vientuļa toreiz stāvējusi Da- kota.
Tad izbraucām cauri parkam, laukā no ta un tad pa īstiem laukiem — pārsteidzoši, bet vēl aizvien Men- hetenas salā —, līdz beidzot apstājāmies pie lielas baļķu tavernas, kuru sauca par «Gabe Case». Bija jau pilnīgi satumsis, visa taverna mirdzēja gaismā, kas spīdēja laukā uz sniega garos, četrās daļās sadalītos taisnstūros; telpas bija ļaužu pilnas; lielajā stadulā bija droši vien kādas piecdesmit kamanas; zirgi bija piesieti un apsegti.
Iekšā visi galdiņi bija aizņemti, balsu murdoņa un smiekli skanēja tik skaļi, ka gandrīz nevarēja sarunāties. Fēlikss pasauca mani, un es izlauzos cauri pie viņiem, pazaudēdams savu pulciņu. Mēs pasūtījām
