sendvičus un karstvīnu un stāvot — nebija neviena brīva galdiņa — mazliet patērzējām, cenzdamies pārkliegt telpā valdošo troksni, taču lielākoties tikai sa- smaidījāmies aiz tīra prieka un kūsājoša satraukuma.
Vakarā mēs braucām uz mājām — kad iznācu no tavernas, pārējie mani jau gaidīja—, un, kaut gan bija sacēlies vējš un aukstums pieņēmies, zem segām mēs jutāmies omulīgi un klusu dziedājām. Parkā sniegs dzirkstīja, un Piektās avēnijas mājas zem sniega segas mēness gaismā izskatījās noslēpumainas, kā viļņu apskalotas.
Pagriezāmies uz austrumiem, uz 23. ielu, un braucām uz Gremersijparku, un es teicu:
— Pateicos jums, mister Pikering; šis bija viens no jaukākajiem vakariem manā mūžā.
Džeiks pamāja ar galvu; viņš pašlaik smēķēja cigāru, un, tiklīdz izpūta dūmus, tie garā, tievā lentē aizvijās pāri viņa plecam.
— Priecājos, Morlij. Jūs bijāt gaidīts viesis. Zināt, savā ziņā tās bija mazas svinības, — viņš teica.
«Jā, zinu,» es nodomāju, «tu svinēji gadījumu, ka tev ar šantāžu izdevies tikt pie bagātības.»
— Patiešām? — es pieklājīgi pajautāju.
Viņš atkal pamāja ar galvu, paliecās uz priekšu, lai garām Džūlijai varētu mani labāk redzēt, un es pamanīju viņa acīs tādu kā klīrīgu pašapmierinātību.
— Jā, — viņš lēni sacīja. Vēlāk es sapratu, ka Pike- rings tīšuprāt bija visu vakaru vilcinājies, paildzinādams gaidas; tagad viņš izgaršoja prieku, pateikdams: — Mēs tavernā meklējām jūs; es gribēju, lai jūs pievienotos mūsu tostam.
Ar cigāru mutes kaktiņā viņš ņirdza par manu apmulsušo seju, tik ilgi novilcinādams sakāmo, ka Džū- lija, ka man likās, nepacietīgi, kaut gan viņas balsī to nevarēja saklausīt, pateica viņa vietā:
— Mēs ar misteru Pikeringu saderinājāmies un precēsimies.
Pēc kāda brīža, savilkdams seju piemērotā izteiksmē, es pateicu to, kas pienākas. Smaidīdams es pastiepos pāri Džūlijai, lai paspiestu Pikeringa roku, apsveikdams viņu. Vēl aizvien smaidīdams, es piekritu krustmātei Adai un Modai, ka tās patiešām ir jaunas brīnišķīgas ziņas. Tad es uzsmaidīju Džūlijai, tomēr, kad teicu «Ceru, ka būsiet laimīga», jutu, ka smaids manās acīs izdziest, un Džulija to pamanīja un tikai īsi pamāja ar galvu, saērcināta sakniebdama lupas. Es pajautāju, kad un kur notiks laulības, un izlikos klausāmies, ko atbildēja Džeiks un krustmāte Ada, tomēr nedzirdēju ne vārda.
Tās dažas minūtes, kas bija atlikušas, līdz mēs apstājāmies ietves malā Gremersijparkā 19, es domāju par daudz ko. Es domāju par vēl pilnīgi nesadzijuša- jiem uztetovētajiem burtiem uz Pikeringa krūtīm, kuri uz visu mūžu apzīmēja viņu ar Džūlijas vārdu. Es nekad nebūtu varējis apdraudēt viņa un Džūlijas nākotni, tas nebija iespējams. Tomēr Pikerings to nezināja, un varbūt, ja viss būtu citādi, es varētu kļūt viņam bīstams; tik daudz Džeiks bija apjēdzis. Tagad — augstu izslējis zodu un bārdu, viņš pašapmierināts smīnēja, cigāra dūmi vijās pāri viņa plecam — beidzot Džūlija piederēja Džeikam. Es sapratu, ka viņam šī saderināšanās ir saistošs līgums; tagad viņu nekas vairs neapdraudēja, Džūlija piederēja viņam uz visiem laikiem. Viņš no tiesas bija laimīgs — triumfējoši laimīgs — redzēt mani.
Taču vēl vairāk nekā par Pikeringu man bija jādomā par Džūliju, kas klusēdama sēdēja man blakus. Es neticēju, ka viņa ir meitene, kas gribētu tā piederēt Džeikam, kā viņš iedomājās to ieguvis. Un es zināju, zināju, ka viņa nespētu dzīvot un būt laimīga ar tādu degradētu radījumu, kas spējīgs uz šantāžu. Tomēr man bija jāļauj tam notikt. Zinot visu par Pikeringu, man bija jāsmaida, jāizliekas iepriecinātam un jāļauj, lai šī sirsnīgā, burvīgi aizkaitinātā meitene, kas sēž man blakus, apprec viņu — tas notiks — un izposta savu dzīvi. «Doktor Danciger,» es klusībā jautāju pāri gadiem, kas mūs šķīra, «vai man tas jādara?» Taču es zināju, kāda ir atbilde: jūs nedrīkstat iejaukties!
Kad mēs sasniedzām māju, es nespēju tagad tajā ieiet, kāpt augšā un likties uz auss. Es izlēcu no kamanām, lai palīdzētu Džūlijai, viņas krustmātei un Modai izkāpt; viņas uzgāja pa pakāpieniem, uzsaucot labunakti. Fēlikss noplīkšķināja grožus, un viņš un Bairons savās kamanās aizveda meitenes mājās vai arī kur citur. Džeiks palika kamanās, lai aizbrauktu tās atpakaļ uz zirgu iznomājamo stalli, un man šķiet, sievietes nodomāja, ka es braukšu viņam līdzi. Bet, kad durvis aiz viņām aizvērās, es atsveicinoties pamāju Džeikam un pagriezos uz kāpņu pusi. Kad Pikerings noplīkšķināja grožus un aizbrauca, es pagriezos atpakaļ un ātri devos uz Trešo avēniju.
