Es nezināju, kur iešu, tikai sapratu, ka man jāpārdomā, un es nogāju vairākus kvartālus pa tumšo un gandrīz pilnīgi tukšo Trešo avēniju. Taču man šķita, ka vējš tagad ir daudz asāks, temperatūra zemāka un vēl aizvien krītas. Atkal sniga, tikai tagad pārslas bija asas kā skrotis, vējš trieca tās man sejā, sniegs zem kājām čirkstēja. Tā nebija piemērota nakts pastaigai, un pie 16. ielas, paskatījies pār plecu atpakaļ, es ieraudzīju uz manu pusi braucam zirgu tramvaju; zirgs bija noliecis galvu pret vēju, un vagonam priekšā plaiksnījās petrolejas laternas.
Tramvajs apstājās, un es iekāpu priekšējā platformā; zirgs nostiepa iejūgu, pakavi paslīdēja sniegā, lad mēs atkal sākām braukt. Šonakt, šādā laikā bija maz pasažieru, un tas bija «apcirptais» vagons, — termins, kādu, kā biju dzirdējis, lietoja Bairons Do- vermens; tas nozīmēja, ka vagons brauc bez konduktora. Uz vaļējās platformas, tā, lai kučieris varētu redzēt, karājās braukšanas maksas kaste, un es iemetu savu monētu, atvēru durvis un iegāju vagonā, aizvērdams durvis. Vagonā sēdēja vēl tikai viens braucējs, vīrietis ar valzirga ūsām un katliņu galvā. Pagājos pa eju, netīrajiem salmiem gurkstot zem kājām, un apsēdos. Pie griestiem piekarinātā lampa ar skārda abažūru stipri dūmoja, un smakoja pēc petrolejas.
Mēs gausi ripojām uz priekšu cauri vējainajai naktij, un es sēdēju un izklaidīgi skatījos laukā uz Trešās avēnijas mazajiem, panīkušajiem veikaliņiem; daži kvartāli, pa kuriem braucām, izskatījās tieši kā no vesterniem.
Kādreiz biju runājis ar savu draugu, kas atvaļinājumu bija pavadījis Parīzē; tāpat kā vairums ļaužu, viņš mīlēja šo pilsētu un staigāja pa to katru dienu, kamēr kājas turēja, priecādamies gandrīz par visu, ko redzēja. Bet, kad viņš tur bija nodzīvojis jau gandrīz divas nedēļas, kādā rītā Parīze un tās iedzīvotāji viņam pēkšņi kļuva kaut kas vairāk nekā tikai viņa atvaļinājuma dekorācijas. Draugs bija sēdējis kādā kafejnīcā uz ietves, dzerdams mazu tasīti kafijas, kas garšoja pēc Parīzes un smaržoja pēc Parīzes, vērodams satiksmes straumi un kā vienmēr priecādamies par daudzajiem velosipēdistiem, kas veikli izlocījās garām limuzīniem, autobusiem un kravas mašīnām. Tad luksoforā mainījās gaismas krāsa, braucēju straume sastinga un gaidīja, un kads vīrietis uz divriteņa apmēram pēdu no ietves pacēla roku un noslaucīja pieri ar plaukstas virspusi. Un kļuva reāls. Kopš šā mirkļa viņš vairs nebija niecīga detaļa apburošajās dekorācijās; viņš pārvērtās par īstu cilvēku, kas bija noguris, minot pedāļus. Un manam draugam pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka ir iemesls, kādēļ tik daudzi cilvēki gleznaini braukā ar divriteņiem pa pārpildītajām ielām, proti, — viņi grib ietaupīt naudu par autobusa biļeti, jo šie ļaudis nevar atļauties mašīnas. Pēc tam, vēl tās pāris dienas, kas viņam bija atlikušas, mans draugs turpināja priecāties par Parīzi. Taču tagad tā vairs nebija milzīgs ceļojumu reklāmas plakāts, bet īsta pilsēta, jo tādi tagad bija arī tās iedzīvotāji.
Un tagad 1882. gada Ņujorka arī man pēkšņi kļuva pavisam reāla, tramvajs vairs nebija muzeja eksponāts nākotnē, bet bija šeit un tagad: pamatīgs, noskrambāts, neērts, netīrs, jo salmi uz grīdas bija piespļaudīti ar tabakas sulu, to kučierēja nomocīts, pārstrādājies vīrs un vilka dzīvnieks, ar kuru slikti apietas.
Es zināju, ka ārā uz platformas ir auksts, tomēr piecēlos, aizgāju uz priekšgalu, atvēru durvis un izgāju laukā. Man bija jāparunājas ar šo cilvēku.
Es nedomāju sarunu sākt tūlīt. Es stāvēju viņam labajā pusē un skatījos pāri kustīgajam zirga stāvam uz apaļajiem akmeņiem bruģēto ielu puskrēslā zem gaisa dzelzceļa sliedēm. Manas acis no pastāvīgā gaisa spiediena sāka šķielēt, un bija tik auksts, ka tās tūlīt sāka asarot. Brīžiem vējš pūta pretim nikniem, īsiem grūdieniem, un es vēroju, kā tas sijā mazas, zaglīgas, cietas sniegpārslas uz ielas un atkal paceļ tās gaisā. Kučieris aizdomīgi paskatījās uz mani; kāpēc gan man būtu jānāk laukā, ja es varēju to nedarīt? Es atbildēju uz viņa skatienu ar tikko jaušamu smaidu. Kučierim galvā bija nonēsāta drēbes cepure ar taisnu dibenu un nolaižamu malu, kas apklāja viņa kaklu un ausis, bet virs tās — noskrandusi, dzeltenbrūna adīta šalle. Mugurā viņam bija smags, dzeltenbrūns, gauži novalkāts mētelis; viena no lielajām kabatām, kurā bija iebāzts kaklauts, bija pa pusei atplīsusi. Kājās smagi zābaki, rokās — aprepējuši dūraiņi, un acīmredzot mugurā vēl tik daudz drēbju, cik vien varēja pavilkt zem mēteļa, tā ka viņš izskatījās pavisam bezveidīgs. Vagona priekšā piekārto laternu šaudīgā gaisma brīžiem apspīdēja kučiera seju, un man vajadzēja kādu minūti skatīties uz viņu, lai atskārstu, ka viņš nav vecs, taču viņa seja bija grumbaina un klāta ar sīkiem asinsvadiņiem.
— Auksts, — es ieteicos, uz brīdi uzmezdams kūkumu; tā īstenībā nebija muļķīga piezīme, tikai skaļi izteikts vārds, ar kuru es liku manīt savu klātbūtni.
— Aha. Auksts gan, — viņš izsmējīgi atbildēja.
Kādu brīdi es klusēju.
