— Vai jūs vispār varat pie tā pierast? Pēc kāda laika? Man šķiet, ka es nevarētu to izturēt.
— Pierast pie tā? Jāsmejas. — Viņš pāris sekundes pārdomāja. — Nē, pie tā nepierod. Ar laiku tikai to var izturēt, tas ir viss. Ja gribat noskaidrot, kas ir īsts aukstums, tad tikai ziemā sāciet strādāt par tramvaja kučieri. Ja es taisītos doties ekspedīcijā uz Ziemeļpolu un man vajadzētu cilvēkus, kas spēj izturēt turienes klimatu, es izvēlētos kučierus. Jo cilvēks, kas spēj izturēt mūsu darbu, var izturēt visu.
— Cik gara ir jūsu darba diena?
— Četrpadsmit stundu. Dažreiz ievelkas arī ilgāk, kamēr nomazgā un apkopj vagonu. Cilvēkam neatliek daudz laika ģimenei, vai ne?
Es pamāju ar galvu.
— Kā jūs domājat, cik mēs pelnām?
Tagad aizsprosts bija pārrauts un straume palaista vaļā; es tikai papurināju galvu.
— Dolāru un deviņdesmit centu dienā. Iedomājieties tikai, ka ar dolāru un deviņdesmit centiem dienā jāuztur sieva un bērni. Lielākā daļa no mums strādā arī svētdienās; nabaga ļaudis nevar svinēt sa- batu tik lielā pilsētā kā šī. Dažreiz, kad man ir brīva svētdiena, es kopā ar sievu un bērniem aizeju uz baznīcu. Iet uz baznīcu liekas kaut kā cienījami. Un tad nāk mācītājs un stāsta, ka mums jāpateicas dievam par visu svētību, ko viņš mums dāvā, un ka mēs dzīvojam no viņa žēlastības. Tas var būt pareizi attiecībā uz mācītāju, bet es bieži domāju, ka lielākajai daļai cilvēku pasaulē gan ir maz iemeslu pateikties dievam par dzīvību un visu pārējo. Kā gan lai spēju savā sirdī pateikties dievam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?
Jūs sakāt, ka auksts. Nu, man šķiet, cilvēki pierod pie visa, un mēs pēc kāda laiciņa pierodam pie aukstuma tā, ka daudz par to vairs nedomājam. Agrāk mums ļāva sēdēt, bet pirms dažām ziemām kāds vīrs nosala. Vagons aizbrauca uz depo, un kučieri atrada uz bukas sastingušu — viena roka viņam bija uz bremzes, otrā — groži. Viņš bija iesnaudies un vairs nepamodās. Viņam laimējās. Visļaunākajā vietā, kur viņš varēja nokļūt, vismaz ir silts, kaut gan esmu dzirdējis, — eskimosi domājot, ka ellē valda aukstums. Lai nu kā, viņam nekad vairs nevajadzēja kučierēt tramvaju par dolāru un deviņdesmit centiem dienā. Ko pēc tam darīja sabiedrība: varbūt ierīkoja slēgtas platformas? Nē, tās maksā naudu. Izdeva rīkojumu, ka kučieri, lai neaizmigtu un nenosaltu, nedrīkst sēdēt. Stāsta, ka nosalt esot jauka nāve, un es tam ticu: ne vienu reizi vien esmu jutis, ka aizsnaužos un vairs nejūtu aukstumu. Bet tādās reizēs es saņemos un dauzu kājas, lai paliktu nomodā, jo domāju par mazajiem; vismaz viņiem nav jāguļ siena barkās, kas viņiem varbūt būtu jādara, ja es nomirtu.
- Siena barkās?
Viņš paskatījās uz mani saniknots, ka es to nezinu.
— Kā jūs domājat, kur zēni — jā, un meitenes arī—, kas dienā spodrina jūsu kurpes un pārdod jums avīzes, pārlaiž nakti? Lielākā daļa no viņiem ir bāreņi vai arī nevienam nevajadzīgi bērni, un tiem ir pašiem kaut kā jāizsitas. Pastaigajiet kaut vai tagad pat gar Istriveru un apgaismojiet siena barkas, kas simtiem noenkurotas dokos un pie krasta. Un jūs redzēsiet zēnus — daži saka tūkstošiem, un es arī tā domāju, lai gan īsti to neviens nezina, — saritinājušos midzeņos, kurus viņi paši sev sakasījuši, un dažiem nav pat vēl ne pieci gadi. Un ta es iemācījos izturēt salu savējo dēļ. Dažreiz mēģināju sasildīties ar malku viskija, bet pēc tam salst vēl vairāk.
Kad vagons palēnināja gaitu, lai apstātos, es nolēmu izkāpt, prātodams, ko lai pasaku kučierim: novēlēt laimi? Es tā nedomāju; man šķita, ka tās viņam nekad nebūs. Vagons apstājās, un es pār plecu palūkojos uz kučieri.
— Ardievu, — es teicu, un viņš pamāja ar galvu.
— Ardievu.
Kad dienēju armijā, mani iemācīja redzēt naktī — nevajag skatīties tieši uz to, ko mēģina ieraudzīt. Jāskatās sāņus uz kaut ko citu; tad ar acs kaktiņu kļūs skaidrāk redzams tas, ko īstenībā grib saskatīt. Dažreiz, kad jūs atmetat kādu problēmu un necenša- ties atrast uz to atbildi, domas darbojas šādā pašā netiešā veidā. Es aizgāju līdz Brodvejam, pie Metropolitēna viesnīcas atradu ormani, un, kamēr aizbraucu atpakaļ līdz Gremcrsijparkam, man bija skaidrs, kā jārīkojas.
Pirmīt šī pilsēta bija bijusi brīnumaina vieta, kamanu, dziesmu un sirsnīgu smieklu pilna. Taču tagad, vēlā naktī, es sapratu, ka tā ir pilsēta, kurā dzīvo arī tādi tramvaju kučieri, ar kādu tikko biju runājies. Un, kamēr es Džeika kamanās biju traucies pa Centrālo parku, neskaitāmi pamesti bērni īstriveras siena barku dziļumos meklēja vielu, kur pārgulēt. Un tagad pilsēta vairs nebija tikai eksotiska dekorācija manam dīvainajam piedzīvojumam. Tagad ta bija īsta, un tagad es beidzot sapratu, ka es patiešām esmu šeit un šajā laikmetā, ka šie cilvēki ir dzīvi- Un tāda ir arī Džūlija.
