Novērojiet, neiejaucieties: šo likumu bija viegli formulēt, un skaidrs, ka Projektā tas bija nepieciešams, tur šā laikmeta cilvēki bija tikai spoki, sen sen jau pagaisuši no īstenības, no viņiem pāri nebija palicis nekas cits kā dīvainas brūnas fotogrāfijas vecos albumos vai sasviestas kaudzēs kartona kastēs zem antikvāru letēm. Bet pasaulē, kurā es tagad atrados, Džūlijas dzīve nebija beigusies un sen jau aizmirsta; tā vēl bija viņai priekšā. Un bija tikpat vērtīga kā jebkura cita. Tā bija atslēga: es apzinājos, ka pats savā laikmetā nevarētu palikt malā un noskatīties, kā pazīstama meitene izposta savu dzīvi, ja tikai spētu to aizkavēt, un arī šeit es nevaru tā rīkoties.
Vai tā tiks izpostīta? Kaut gan es Džūliju īstenībā pazinu tikai dažas stundas, biju pārliecināts, ka šo to zinu par viņu. Ja jūs spējat uzzīmēt kāda cilvēka patiesu ģīmetni, jūs zīmējot uzzināt par viņu vairāk, neka citādi būtu iespējams tikai pēc dienām un pat nedēļām ilgas paviršas pazīšanās. Es vienmēr esmu augstu vērtējis anekdoti par psihiatru — toreiz viņu sauktu par nervu ārstu —, kas stāvējis un skatījies uz Sardženta vai Vistlera — vairs neatceros kura — gleznotu ģīmetni. Ģīmetnē bijis uzgleznots vīrietis — ārsta bijušais pacients, un, divdesmit minūtes to pētījis, nervu ārsts pamājis ar galvu un noteicis: «Tagad man ir skaidrs, kas viņam kaitēja.» Nu, es jau neesmu ne Vistlers, ne Sārdžents, man nav ne viņu talanta, ne viņu izpratnes. Tomēr, lai patiesi attēlotu cilvēku uz papīra vai audekla, jānovēro daudz vairak, nekā spēj fotoaparāts. Un — ja es zinu, ka šim cilvēkam, kas ir Džūlija Šarbono, dzīve kā Pikeringa sievai pārvērtīs manis zīmēto seju sarūgtinātā un pastāvīgi nelaimīgā sejā, es vienkārši neļaušu tam notikt.
Ja iejaukšos, kādas sekas tam būs nākotnē? Es paraustīju plecus. Jebkura rīcība pagātnē izraisa kaut kādas sekas jebkurā iespējamā nākotnē. Iespaidot kāda notikuma gaitu mana paša laikmetā nozīmē iespaidot vēl kādu notikumu nākotnē, kuru nebija iespējams pat iedomāties, tomēr mēs to darām katru brīdi visu mūžu. Un tagad nākotnei, kas bija mana paša laikmets, būs jāpaļaujas gadījumam. Jo tagad es zināju, ka es noteikti neļaušu Džūlijai iet bojā, it kā viņa neko nenozīmētu, bet mēs gan. Es zināju, ka atradīšu kaut kādu ceļu, kā izjaukt Džūlijas saderināšanos ar Džeiku Pikeringu, un man iešāvās prātā — kas gan var galvot, ka sekas manā laikmetā nebūs uz labu? Un manam laikmetam tas ļoti noderētu.
Otrā rītā es tik tikko spēju nosēdēt kādu brītiņu pie brokastu galda, lai kaut ko ieēstu, un tūlīt izgāju laukā uz ielas. Krustmāte Ada pasniedza brokastis kopā ar «Times», taču es nemaz nemēģināju lasīt; es patiešām nespēju neko darīt, tikai domāt un atkal domāt. Si ir tā diena. Šonakt divpadsmitos Pikerings un Kārmodijs satiksies Pilsētas valdes parkā. Nekas mani nespēja atturēt no ierašanās tur, un es jutu, es instinktīvi zināju, ka beidzot noskaidrošu, ko nozīmē zīmīte zilajā aploksnē. «…Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul …» Šie vārdi šķita bezjēdzīgi, tie neko nenozīmēja, tomēr — nozīmēja gan: to dēļ kādā dienā tālā nākotnē Kārmodijs iešaus sev lodi sirdī.
Es nezinu, kā biju varējis būt tāds muļķis, tik stulbs, taču man šķita, ka man vairāk nav jādara kā tikai kaut kā jāaizpilda diena, līdz būs laiks doties uz sastapšanos parka. Es uzgāju augšā un Fēliksa istabā aizņēmos viņa fotoaparātu; viņš man bija atvēlējis, īstenībā skubinājis mani to lietot un vakar tavernā vēl atkārtojis savu piedāvājumu. Aparātā lietojamās plates viņš glabāja kastē savā skapī. To bija divi duči, un es piebāzu viņa mazo lakoto koka koferīti ar tām — tajā iegāja desmit — un vēl vienu ieliku aparātā. Pilsētā 110 vienas vietas bija skati, kurus es vēlējos nofotografēt.
Menhetenas sala ir maza; to no viena gala līdz otram var pārstaigāt vienā dienā, un es nolēmu vispirms ar gaisa dzelzceļu aizbraukt uz Beteriju. Vilciens bija jāpagaida, un es paspēju iestādīt asumu; fotoaparātam bija sarkanas ādas slīdošas plēšas, un to bija ļoti viegli noregulēt. Pēkšņi ne no šā, ne no tā manu prātu pārņēma raizes: vai man nebija kaut kas sevišķi svarīgs darāms, pie tam tūlīt? Taču platforma sāka viegli drebēt, tālumā uz sliedēm bija parādījies vilciens — tiesa, no pilsētas lejasdaļas, bet fotografēšanai tas nebija svarīgi. Tālāk redzams, kāda fotogrāfija man iznāca, un, kad biju apmainījis plates, neskaidrās problēmas bija izkritušas man no prāta.
Es ar gaisa dzelzceļu — kā īsts tūrists —• aizbraucu lidz Bruklinas tiltam un uzkāpu tornī pa koka kāpnēm, rūpīgi vairīdamies paskatīties lejup, līdz tiku laukā torņa augšā. Neļaudams vaļu nekādām domām, es tūlīt devos pāri pa nelielu pakarinātu pagaidu tiltiņu augstu virs nepabeigtā pastāvīgā tilta braucamās daļas. Bet kā tas šūpojās! Margu nebija — tikai tieva trose, un nebija nekā, kas noturētu paklupušo, — tam būtu jākrīt lejā, lejā, lejā. Tiltiņš bija neiedomājami augstu un šūpojās dzestrajā ziemas vējiņā. Pievērsis skatienu koka grīdai, pa kuru vilku kājas, tik tikko uzdrošinādamies tās pacelt, es
