nevarēju nociesties nepaskatījies pa spraugām uz svina pelēko upi bezgala tālu lejā un šausmīgo tukšumu braucamajā daļā. Tālāk par desmit soļiem netiku. Pagriezos atpakaļ, bet divi vīrieši nāca uz manu pusi. Nebija vietas, kur sāniski paspraukties viņiem garām un tikt atpakaļ uz torni; es zināju, ka nokristu, ja mēģinātu to darīt.
Bezgalīgi ilgi es piespiedu sevi iet solīti pa solītim; tievā margu trose slīdēja caur manu sažņaugto plaukstu, līdz tā bija noberzta jēla un kļuvusi melna no netīrumiem. Beidzot es nonācu Bruklinas torņa virsotnē, kuru sajutu sev zem kājām brīnišķīgi stabilu un plašu; es stāvēju rīstīdamies, juzdams, ka man uz sejas žūst pārvarēto šausmu sviedri.
Blakus ir uzņēmums, ko es tur augšā nofotografēju, un es ar to lepojos. Abi vīrieši, kurus es redzēju nākam aiz manis pāri tiltiņam, ir apstājušies tā vidū, lai izbaudītu skatu; viens no viņiem patiešām ir atspiedies pret trosi — es tikko drīkstēju paskatīties uz viņiem. Bet vai tas nav šausmīgs skats? Tagad es
jutos lieliski, varen laimīgs, ka es — drošsirdīgi, ka centos sev iestāstīt, — esmu veicis šo gājienu pari upei. Taču atpakaļ uz Menhetenu es braucu ar prarni.
Pēc piecdesmit jardiem es jau biju dziļi nabadzīgo ļaužu kvartālos, un pēc diviem kvartāliem biju redzējis daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Ietves bija tīras no sniega, taču pilnas ar atkritumu tvertnēm, it kā tās nebūtu aizvāktas jau nedēļām ilgi; kā man liekas, tā arī bija. Ielu braucamajā daļā izskatījās vēl ļaunāk: renstelēs bija kaudzēm sniegs, kuru gandrīz 110 vienas vietas klāja saslauku, mēslu, dubļu un visvisādu atkritumu un netīrumu kalni. Mēs sevišķi daudz nerūpējamies par nabadzīgajiem mūsdienās, taču, kā man šķiet, deviņpadsmitajā gadsimtā par tiem raizējās vēl mazāk.
Var jau būt, ka tas bija gļēvums, bet apziņa, ka nespēju šeit neko līdzēt, bija pārāk nomācoša, un es straujā solī devos cauri pilsētai tieši uz Pilsētas valdes parku; es gribēju tikt projām no nabadzīgo kvartāliem. Kad sasniedzu Pārkrovu, paskatījos pa kreisi un ieraudzīju Times Building un tieši tai blakus māju, kurā bija Džeika slepenais kantoris. Un pēkšņi kā raķete man prātā uzliesmoja doma: viņi nepaliks parkā! Brīdi es nekustīgi stāvēju uz ietves. Ka gan es nebiju to iedomājies! Kas gan es biju par aitasgalvu, — nevar taču iztēloties Pikeringu un Kār- modiju sēžot pāri ielai parkā pusnakts tumsā!
Iegriezos Pārkrovā un gāju uz Potter Building pusi. Biju pārliecināts, ka spriežu pareizi. Lai kādi arī dokumenti būtu, Džeiks tos nenesīs līdzi uz parku, kur tos viņam varētu atņemt jebkurš, kuru Kārmodijs, iespējams, būtu tur noslēpis. Un bez tam viņš gribēs pārskaitīt naudu. Un Kārmodijs nedos to, līdz nebūs pa īstam pārbaudījis Pikeringa dokumentus. Viņiem būs jāiet uz Pikeringa kantori nokārtot
šo darījumu, viņiem bus jāiet. Man nebūs nekādas iespējas noklausīties, ko viņi salikušies runās.
Es apstājos uz ietves un skatījos augšā uz māju; tagad es vairs nedomāju par fotogrāfijām. Eka nebija mainījusies: augšējos stāvos četras gluži vienādas logu virknes ar arkveida augšdaļām; veikalu logi fasādes pirmajā stāvā bija tikpat netīri kā vienmēr; vasaras audekla nojumes bija saplēstas un sadriskā- tas, atlocītas atpakaļ līdz sienai; čuguna margas, kas aizsargāja pirmā stāva skatlogus, bija sarūsējušas, krāsa nolobījusies, — viss liecināja par pilnīgu bezcerību. Es paskatījos uz augšu, uz šaurajām izkārtnēm, kas, pakarinātas zem dažiem augšējo stāvu logiem, vēstīja, kas ir mājas galvenie iemītnieki. Izkārtnes bija paliektas uz āru, lai no ielas tās varētu izlasīt, un, tāpat kā pagājušo reizi, es atkal lasīju: «Kūdra, zeme un lauksaimniecība» ar izciliem zelta burtiem uz garas, melni krāsotas izkārtnes zem rin-
das ceturta stāva logu; «The Scottish American» uz kādas citas, un — ne ar lielāku interesi kā uz pārējam es atkal paskatījos uz izkārtni, kuru nekad neaizmirsīšu, — «The New York Observer». _ Bez kāda sevišķa iemesla, tikai lai apskatītu pārējas mājas fasādes, kuras, kā noskaidroju, izskatījās gluži tadas pašas, es apgāju mājai apkārt pa Blk- menstrītu, tad iegriezos Nasaustrītā un devos iekšā pa Nasaustrīta ieeju. Šoreiz, iegājis vestibilā, nedzirdēju ne zāģēšanas, ne naglu raušanas troksni, un, kad kāpu uz otro šāvu, tā kantora durvis, kurā biju redzējis galdniekus, bija ciet. Ne tikai aizvērtas, bet pamatīgi aizsistas ar dēļiem, uz kuriem bija uzkrāsots brīdinājums; acīmredzot tur grīda bija jau aizvākta. Kāpdams uz trešo stāvu, domāju, ka varbūt viņi tagad strādā vai arī grasās sākt darbu tur, un varbūt tāpēc man radīsies kāda iespēja.
