Bet trešajā stāvā viss izskatījās gluži tāpat. Ja arī pēc mana apmeklējuma šeit kāds bija strādājis, tad tagad te neviens neko nedarīja; durvīm priekšā, tāpat kā pagājušo reizi, bija priekškaramā atslēga un tas pats brīdinājums ar sarkaniem burtiem. Atkal bez jebkādām cerībām paraustīju Pikeringa kantora durvis, un tās bija aizslēgtas. Es notupos un palūrēju pa atslēgas caurumu; nekas nebija mainījies: es atkal redzēju galdu ar nolaižamo virsu istabas viņā pusē pie lielā, šaurā loga; pa labi atradās ar dēļiem aizsistās durvis. Tad es izslējos un pavisam bezpalīdzīgs stāvēju gaitenī. Nebija nekādas iespējas iekļūt iekšā. Tomēr man bija jātiek kantorī. Es stāvēju un centos atcerēties visu, ko kādreiz biju dzirdējis par ielaušanos aizslēgtā istabā. Ieslidināt plastikāta vai celuloīda strēmeli gar durvju stenderi, ar kuru atbīdīt atslēgu, kā rakstīja romānos, kurus biju lasījis. Taču tās bija atslēgas, kādas tagad vēl nelietoja; šīs bija citādas, bez atsperes.
Es savā prātā pārcilāju dažādus mežonīgus pasākumus: nolaisties pa virvi no jumta līdz 27. istabas logam vai līdz aizslēgtajai blakus istabai. Vai kaut kā uzrāpties pa pusgatavo lifta šahtu līdz trešā stāva grīdai un tad … ko tad? Es nezināju.
Es izdzirdēju, ka kāds manā gaitenī grabinās pie durvīm, lai tās atvērtu, un strauji pagriezos un steidzos uz kāpnēm, lai tiktu priekšā tam, kas iznāks no kantora, lai kas viņš arī būtu. Devos augšā pa kāpnēm, viņš nokāpa lejā; tad es pagriezos un gāju atpakaļ un atkal bezpalīdzīgs stūrgalvīgi stāvēju gaitenī. Man šķiet, pagāja minūtes; es zināju, ka tikpat labi varu iet arī projām, tomēr nespēju saņemties.
Tieši aiz sevis pēkšņi izdzirdu klusus, šļūcošus soļus mājaskurpēs tikai tad, kad nācējs bija jau iegriezies manā gaitenī; es strauji apsviedos. Uz manu pusi lēnām čāpoja vecais sētnieks, noliecis galvu un šķielēdams uz mazu vēstuļu žūksnīti, kuras tas jauca rokās. Vēl viņš nebija mani ieraudzījis, bet, līdzko pacels galvu, ta pamanīs; gaitenis bija pārāk šaurs, lai varētu aizlavīties viņam garām, un nekur citur man nebija kur sprukt. Man vēl atlika laika savilkt seju patīkamā smaidā, tad vecais paskatījās uz augšu, apstājās un, pieri savilcis, blenza uz mani; viņš zināja, ka redzējis mani agrāk, tomēr nevarēja atcerēties, kas es esmu.
Tad viņš pēkšņi atminējās un pamāja ar galvu.
Labrīt, mister Pikering; jums vēstuļu nav.
Viņš aizgāja man garām un ieslidināja aploksnes zem dažām numurētajām durvīm. Manās smadzenēs neradās neviena doma. Apmēram piecpadsmit sekundes, kamēr viņš sasniedza šaurā gaiteņa galu, apgriezās un nāca atpakaļ, es tikai stāvēju un skatījos uz viņu. Sētnieks atkal palūkojās uz mani un tagad apskaitās.
— Kas par lietu, vai esat aizmirsis slēdzeni? — viņš pajautāja un, iekams paspēju atbildēt, aizkaitināts sāka noraidoši purināt galvu. — Man nav otras slēdzenes, no sitām durvīm nav! Man likās, ka ir, un agrāk bija arī, jā. Bet tagad tā pazudusi. Es jums nevaru palīdzēt! Jums būs jāiet uz mājām sadabūt pašam savējo. Man nav laika …
Es, sirsnīgi smaidīdams, pārtraucu viņu.
— Jums ir gan, — es klusi sacīju. — Jums ir otra slēdzene, un jūs zināt, ka ir. Bet tālu jāiet pakaļ, vai ne? Līdz pašam pagrabam.
Es izvilku kabatas portfeli un izņēmu dolāra banknoti.
— Bet tas nav tik tālu, kā man jāiet pēc savējās. — Es pasniedzu viņam dolāru. — Iesim! — es teicu. — Noiešu jums līdzi, lai jums nav jākāpj atpakaļ au gšā.
Pēc divām minūtēm es kāpu augšā no pagraba un turēju rokā slēdzeni ar netīru papīra birku «27.», taču es ar to nedevos augstāk, bet izgāju tieši cauri ēkai uz Pārkrovu un blakus Times Duilding netālu no Neša un Kruķa restorāna pagraba stāvā atradu atslēdznieku, kura izkārtni biju atcerējies. Man bija jāsamaksā viņam desmit centu par dublikātu, un es devos atpakaļ un atkal piesēju papīra birku īstajai slēdzenei. Piecpadsmit minūtes pēc tam kad sētnieks bija man iedevis slēdzeni, es atdevu viņam to atpakaļ otrajā stāvā, kur viņš dalīja pastu.
Iedams augšā uz trešo stāvu, es atģidos, ka man vispirms būtu vajadzējis izmēģināt dublikātu; tomēr slēdzene darbojās lieliski. Tā nošķindēja atslēgā, gludi ieķērās zobiņos, pagriezās; tad es nospiedu rokturi un iegāju Džeika Pikeringa slepenajā kantorī.
Tas bija pilns ar aktu skapjiem; es saskaitīju — to bija trīspadsmit, un tie cits pie cita bija novietoti gar visām četrām sienām. Skapji bija no dzeltena ozolkoka, trīs atvilktnes augsti, katrai atvilktnei bija metāla rokturis. Skapji bija noskrāpēti un nolietoti, man iešāvās prātā, ka tie pirkti jau lietoti. Kopā ar rakstāmgaldu un krēslu zem loga tie piepildīja divas trešdaļas mazās kantora telpas. Es izņēmu slēdzeni no atslēgas 1111 aiztaisīju durvis; pēc tam brīdi pastāvēju un paklausījos. Viss bija klusu, un es aizslēdzu durvis. Tad, cenzdamies nesacelt ne mazāko troksnīti, es uz labu laimi sāku atvērt atvilktnes.
