Neparasto parādību redzēja arī Bens, Betija un abi vecvecāki, kuri bija paklausījuši Hrumhruma aicinājumam, pienākuši tuvāk un vēroja visu notiekošo daudz skaidrāk. Uz dziestošo debesu fona bija redzams, kā nodreb nokaltušās priedes galotne, no kāpas sīkām straumītēm uz leju tek smilts, nesot līdzi nelielas priedītes. Kāpas vidū parādījās kaut kas tumšs. Un, lūk, tas jau karājās gaisā dažus desmitus metru virs upes grīvas. Gaiss vibrēja. Pa lidaparāta korpusu viļņveidīgi plūda daudzkrāsaini stari, vibrācija pieauga, pārgāja svelpjošā skaņā, tad uzliesmojums… un naksnīgais liedags atkal bija tukšs.
- Kāds skaistums! nočukstēja Betija.
- Skaistums un ātrums, noelsās Bens.
- Laiks un telpa. Un visu to paveicis mūsu kristāls. Fantastiski, domīgi secināja opaps.
- Žēl, ka viss beidzies. Kaut beigas labas, tomēr skumji. Tas ir tāpat kā pamosties pēc skaista sapņa negribas atvērt acis. Bens bija noskaņots romantiski.
- Cilvēki, kas sapņo, nekad nezaudē ticību, iebilda opaps.
- Man ir liels sapnis, ierunājās Betija. Ļoti, ļoti, ļoti vēlos, lai Hrumhrums atgrieztos!
- Mēdz teikt, ka sapņi piepildīsies, tikai vajadzīgs laiks, cerīgi bilda omamma, grasīdamās iet uz mājām.
Pārējie viņai sekoja.
Satumsa vēl vairāk, un zvaigžņu debesīs bija kļuvis vairāk. Nakts vēja dzenāti mākonīši bieži mainījās, brīžiem dažs atgādināja cilvēka siluetu. Viens no tiem izskatījās pēc vīrieša sadriskātā, bet joprojām izskatīgā vācu virsnieka uniformā. Otram mugurā bija silts krievu karavīra vatenis, apjozts ar platu jostu. Viņu sarunu dzirdēja tikai zvaigznes.
- Skumji. Bērniem ir taisnība skumji, ierunājās viens no abiem, lūkojoties gan uz aizejošajiem bērnu un pieaugušo stāviem, gan uz veco, zvejnieku pamesto tīklu būdu.
- Skumji tāpēc, ka mūsu misija šeit, uz Zemes, ir beigusies, domīgi piebalsoja otrs, lūkodamies tajā pašā virzienā.
- Jā, kristāls ir projām. Laika sargi vairs nav vajadzīgi.
- Neticami, ka tas atgriežas pie saviem radītājiem. Tas ir brīnums!
- Jā, bet mums tas nozīmē, ka neviens uz Zemes vairs nemēģinās pārtraukt ierasto laika ritumu…
- Un laiks plūdīs kā vienmēr no pagātnes, caur tagadni uz nākotni.
- Cik garlaicīgi! Abi vienlaikus iesmējās.
Brīdi valdīja klusums. Pamalē ducināja nakts pērkons.
- Vai zini, ka mums jāšķiras?
- Zinu, tāpēc tik skumji.
- Kurp tev jādodas?
- Vai redzi to zvaigznīti? Arī tur dzīvo cilvēki. Tur, tāpat kā manā iepriekšējā dzimtenē, ir augsti, sniegoti kalni, ziedošas pļavas un zili egļu meži. Es tur
piedzimšu un dzīvošu laimīgi. Kalnu nogāzēs kopšu vīna dārzus un ziemā, kad ceļi ir aizputināti un kalnos dārd sniega lavīnas, baudīšu vīna pudelē iesprostotu pagājušās vasaras sauli un cienāšu ar to draugus. Mēs būsim laimīgi. Un tu?
- Es atgriezīšos uz Zemes. Karošu…
- Karš tas ir slikti…
- Jā, piekrītu. Karš ir likumīga iespēja slepkavot un soda vietā par to saņemt apbalvojumus. Tomēr man jāatgriežas uz Zemes, atkal būšu karavīrs, labs karavīrs. Es nogalināšu daudz ienaidnieku, līdz pats tikšu nogalināts. Vēlreiz miršu jauns karstās tuksneša smiltīs, jūtot, kā lēnām aizplūst dzīvība, un nolādēšu tos, kuri mani šurp atsūtīja.
- Žēl…
Pēdējie mākoņi debesīs saplūda kopā, tad, nakts vēja dzīti, lēnām izgaisa. Neviena nebija. Palikušas vienīgi zvaigznes. Zvaigznēm tāds uzdevums redzēt un atminēties visu, kas notiek uz Zemes.
..
Visuvarenā Saules dieva Ra dzīvinošie stari apspīdēja lielā valdnieka Hufu kapeņu smaili, bet piramīdas pakāje vēl grima dziļā krēslā.
Bens turējās opapam pie rokas, jo jutās nedroši. Viņu nomāca senās celtnes varenība. Daudzu desmitu tonnu smagie akmens bluķi, novietoti taisnās rindās cits virs cita, radīja nerealitātes izjūtu. Salīdzinājumā ar šo varenību cilvēki izskatījās kā sīkas skudriņas. Kā gan senie cilvēki, kuru rīcībā nebija nekādas tehnikas, spēja pacelt vairāk nekā simt metru augstumā šos akmens monolītus? Tas likās neticami. Piramīdas smaili varēja saskatīt tikai no attāluma: raugoties uz to, šķita, ka simtiem tūkstošu tonnu smagā celtne viegli peld dzidrajā rīta gaisā.
Bens un opaps nebija vieni. Tepat netālu Bena tēvs sarunājās ar cienījama izskata kungu, kurš žestikulēja ar rokām tik enerģiski, ka platmale, kura viņam bija par mazu, ik pa brīdim noslīdēja uz leju; tad vīrietis to atbīdīja uz kailo, nosvīdušo pakausi.
- Tas ir ievērojams vīrs, opaps, noliecies pie Bena, klusiņām skaidroja. Liels zinātnieks, Senās Ēģiptes vēstures zinātājs. Viņš ir arī Ēģiptes piramīdu uzraugs. Bez viņa ziņas te nekas nenotiek. Ar tavu tēvu viņi ir seni paziņas un zinātnes šķēpus krustojuši ne vienā vien konferencē.
To, ka abi vīri pazīstami jau sen, Bens bija sapratis, jo tēvs dīvaino vīru uzrunāja vārdā par Zahi. Tas savukārt katrā izdevīgā brīdī draudzīgi klapēja tēvam pa muguru un izmantoja austrumnieciski krāšņas uzrunas, kurās bija krietna zobgalības deva.
