Ieeja atradās zem tuksneša vēju sanestām smiltīm. Ceļš veda augšup pa akmens kāpnēm, pēc tam pa šauru un zemu eju. To vāji apgaismoja elektriskās lampiņas; tievs, melns kabelis kā melna čūska aizvijās ejas tumsā. Tālumā varēja dzirdēt dīzeļmotora skaņas. Puskrēsla un vājā apgaismojuma ēnas radīja nepatīkamu, baisu noskaņu. To pastiprināja labajā pusē novietotās nāves dieva skulptūras. Šakāļa galva uz cilvēka ķermeņa izraisīja Benā nepatīkamas sajūtas.
Šķita, ka šis pa pusei zvērs, pa pusei cilvēks ir neapmierināts ar ļaužu klātbūtni un notiekošajā raugās ar nicinājumu un asinskāri. Starp abām skulptūrām bija šaura eja. Varēja noprast, ka tā izveidota nesen. Zahi raženo augumu veikli ielocīja šaurajā spraugā un aicināja ceļabiedrus sekot.
Viņi atradās diezgan lielā, iegarenā telpā, kuras griesti bija nedaudz augstāki nekā koridorā. Vēl viens Anubisa tēls lielāks un baisāks atradās pašā stūrī.
Šo zāli atklājām pavisam nesen, Zahi skaidroja. Starp divām nāves dieva statujām bija jābūt ieejai citā telpā, un izrādījās, ka tā arī ir. Sī varētu būt balzamēšanas zāle, un tas nozīmē, ka arī apbedīšanas vieta pavisam netālu. Pētījumi turpinās. Gan jau to atklāsim! Tā arī būs mana atbilde, dārgais draugs, uz tavu vētraino fantāziju! Pēdējie vārdi nepārprotami bija adresēti Bena tēvam.
Ejā tēvs un Zahi atkal saķērās kārtējā strīdā, opaps ar smaidu klausījās abus zinātnes vīrus, gūdams baudu no asprātīgajiem teicieniem un austrumnieciskajiem komplimentiem, ar kuriem neskopojās strīdīgās puses. Benam bija nedaudz garlaicīgi. Viņš vēlreiz ņēmās pamatīgi pētīt Anubisa statujas. Baiļu izjūta bija pārgājusi. Pazemes valstības valdnieka seja, pareizāk sakot, purns, vairs nešķita tik nepatīkams. Drīzāk tas bija viltīgs. Bens jau pagriezās promiešanai, kad viņa uzmanību piesaistīja dīvaina skaņa. Tā nāca no telpas, kuru Zahi bija nodēvējis par balzamēšanas zāli, un atgādināja dzirnakmeņu dūkšanu, kad tie beržas viens gar otru un maļ graudus. Zēns nolēma, ka viņam jāpārbauda dīvainās skaņas avots un tad jāatgriežas pie ceļabiedriem, pirms tie pazustu kādā pagriezienā.
Aina, kas viņu pārsteidza, lika izbrīnā sastingt. Akmens dieva figūra kustējās. Tās pakājē veidojās kaut kas līdzīgs melnam paklājam, ko no zemes apgaismoja zaļgans stars, radot iespaidu, ka pamatne viļņojas.
Zēns gribēja pagriezties un bēgt, bet, saņēmis spēcīgu grūdienu mugurā, iekrita zaļganmelnajā caurumā, nepaguvis pat iekliegties. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija dzirnakmeņu dūkšanai līdzīga skaņa. Sāpīgi atsities pret akmens grīdu, Bens zaudēja samaņu.
❖
Zēns bija izgaisis. Bija pagājusi vairāk nekā stunda, kopš pieaugušie atklāja, ka zēna vairs nav līdzās. Acīmredzot nedaudz atpalicis, Bens bija nejauši nogriezies kādā sānu ejā un apmaldījies.
Zahi nekavējoties izsludināja trauksmi, un no dežūras brīvie piramīdas apsardzes vīri ieradās, bruņojušies ar spēcīgiem elektriskajiem lukturiem, un sāka pārmeklēt sarežģīto eju labirintu. Viņiem tas nebija nekas jauns. Ekskursanti laiku pa laikam mēdza apmaldīties, pašapzinīgi iedomājoties, ka var iztikt bez ekskursiju vadītāja. Zēns varbūt noraudājies tup kādā ejā vai arī bezjēdzīgi pa to līkumo.
Atradīsim! Un ātri vien, teica Zahi, un visi viņam ticēja.
* * *
Samaņa atgriezās ātri. Vismaz Benam tā šķita. Kritiens nebija pārāk sāpīgs. Sūrstēja žoklis un ceļgals. Šķiet, piezemēšanās brīdī žoklis bija atsities pret ceļgalu. Jebkuram zēnam ir jāprot pareizi nokrist. Krist var dažādi: klūpot, lecot no augstuma, var krist arī kautiņa laikā.
Sargies krist uz papēžiem, un sargi pakausi! Ja nokritīsi uz papēžiem, vari traumēt mugurkaulu, bija mācījis tēvs, kurš pārzināja Austrumu cīņas pamatus un daudz ko bija iemācījis arī dēlam. Zēns mēģināja kliegt, bet balss no pārdzīvotajām šausmām bija aizsmakusi. Skaņa, atsitusies pret zemajiem griestiem, noslāpa noslēpumaini zaļganajā mijkrēslī. Tad Bens mēģināja saskatīt, kur viņš galu galā ir nokļuvis.
Telpa bija apmēram tikpat liela kā augšējā. Četri stūri grima tumsā, bet pašā vidū uz paaugstinājuma atradās kaut kas, ko viņš nodēvēja par sarkofāgu, jo priekšmetam bija zināma līdzība ar to, ko viņš pavisam nesen bija redzējis Kairas Vēstures muzejā. Tas izstaroja zaļganu gaismu, bija ovāls, ar noapaļotiem stūriem.
