Bens piecēlās un uzmanīgi tuvojās noslēpumainajam priekšmetam. Aptaustījis to, zēns secināja, ka tas vairāk atgādina metālu, nevis akmeni. Pakāpies uz postamenta malas, viņš pastiepās pirkstgalos, cerot ieraudzīt gaismas avotu. Redzētais tā pārbiedēja, ka viņš neviļus paspēra soli atpakaļ un sāpīgi krita no paaugstinājuma, uz kura atradās sarkofāgs. Vāks bija caurspīdīgs, iekšpusē skalojās zaļgans šķidrums, kas arī bija gaismas avots. Bet tas vēl nieks! Tur bija cilvēks. Tērpts savādā, cieši piegulošā tērpā, tas peldēja, iegremdēts zaļganajā šķidrumā. Seja bija mierīga, varētu teikt apgarota. Rokas bija sakļautas gar ķermeņa sāniem, un šķita, ka cilvēks atgūlies uz neilgu brīdi, lai krātu spēkus darba cēlienam. Pārvarējis bailes, Bens vēlreiz ielūkojās sarkofāgā. Cilvēks? Jā, nepārprotami, un tomēr… Plata, augsta piere, pilnīgi kaila, ļoti šaura sejas lejasdaļa atgādināja komiksos zīmētus citplanētiešus. Un metāla sarkofāgs? Vai senie ēģiptieši pazina metālu? Neatbildēto jautājumu gūzma uz brīdi lika aizmirst neapskaužamo situāciju, kurā viņš nokļuvis. Telpa bija noslēpumaini drūma, un zēns nolēma to izpētīt, meklējot izeju. Sapratis, ka kliegšana nepalīdzēs, Bens nolēma atrast akmeni vai citu asu priekšmetu, ar kuru varētu klauvēt un pievērst sev uzmanību. Tuvumā nekā piemērota nebija, un Bens uzmanīgi virzījās tālāk, baidīdamies pustumsā paklupt vai nedod Dievs iekrist kādā bedrē. Viņš atklāja trīs ejas; pareizāk sakot, trīs četrstūra atveres sienā, kur varētu sākties ejas. To varēja nojaust pēc vieglas pūsmiņas, kas nāca no vidējā cauruma un veda augšup diezgan stāvā leņķī. Nolēmis vēlāk to izpētīt, Bens uzmanīgi virzījās tālāk.
Roka pieskārās kaut kam mīkstam, un Bens neviļus iekliedzās. Zēns atcerējās, ka kabatā ir sērkociņi un nazis tie nepieciešami jebkurā ceļojumā. To viņam bija mācījis opaps. Vārgā liesmiņa uz brīdi izrāva no tumsas viltīgo šakāļa purnu.
Vēl viena nāves dieva statuja, nodomāja Bens. Viņš atkal aizdedzināja sērkociņu. Telpas stūrī sēdēja cilvēks. Galvas vietā tam bija uzlikta Anubisa maska, bet īstā galva ar pirmsnāves šausmās ieplestām acīm bija novietota uz ceļgaliem.
Atkāpies pāris soļu, Bens saļima uz grīdas. Gribējās kliegt, bet balss bija aizsmakusi. Tikt prom par katru cenu! Kā? Jāmēģina nomierināties, jāmēģina savākties. Te nav neviena, kas viņam palīdzētu. Bens piecēlās un piesardzīgi izstaigāja trīs telpas stūrus. Divos atradās vēl tāds pats rituāla upuris. Ceturtais kakts bija tukšs. Zēns saprata tas paredzēts nākamajam upurim. Tas jau bija šeit: viņš. Ko darīt? Vajadzīgs kāds ierocis, ar ko aizstāvēties. Bens atcerējās nazi bikšu kabatā kopā ar sērkociņiem un izlēma. Trešais atzars veda uz augšu diezgan slīpā leņķī, ar zināmu piepūli tur varēja ielīst un virzīties uz priekšu, neslīdot atpakaļ. Pēc laba laika, kad, pēc Bena aprēķiniem, viņš bija drošā attālumā no baisās vietas, zēns izdzirdēja stindzinošu kaucienu. Tā gaudo saniknots zvērs, kam atņemts laupījums.
& # #
Abas rokas izstieptas uz priekšu, kreisā kāja taisna, labā pietupienā. Tas ir sākuma stāvoklis. Plaukstas pēc iespējas ciešāk jāpiespiež pie gludās akmens virsmas un lēnām jāiztaisno labā kāja. Labais ceļgals sāpēja, un Bens zināja, ka jācenšas mainīt pozu.
Sākumā viņš bija virzījies pārāk steidzīgi un haotiski. Ar pūlēm iespraucies šaurajā ejā, Bens, panikas pārņemts, bija nobrāzis ceļgalus un elkoņus. Tie sūrstēja un nedaudz asiņoja. Toties tagad viņš jutās drošāk, kaut nenojauta, kur šī eja aizvedīs.
Gribējās dzert. Mute bija izkaltusi. Bens atcerējās opapa teikto: ja ļoti gribas dzert, bet ūdens nav, jākošļā mēle. Tā darījuši senie japāņu karotāji nindzjas, dodamies tālos un grūtos pārgājienos. Ar abām kājām atspiedies pret ejas malām, lai neslīdētu atpakaļ, Bens atslābināja saspringtos muskuļus un aizvēra acis. Viņu pārņēma izmisums. Viss notiekošais šķita nereāls. Neaizsniedzamā tālumā bija mājas, māte, māsa. Tepat, droši vien pavisam netālu, tēvs un opaps, kuri Benu izmisīgi meklē.
Zēns raudāja. Klusi, bez skaņas, bezcerīgi un izmisīgi. Nebija spēka pretoties baiļu vilnim.
Bens atvēra acis. Nekas nebija mainījies. Varbūt bija kļuvis vēl tumšāks. Acīmredzot viņš tomēr bija iemidzis, nogurums un pārdzīvojumi bija ņēmuši virsroku.
Bens turpināja ceļu. Rokas izstieptas taisni, kreisā kāja taisna, labā saliekta ceļgalā. Iegūti kārtējie divdesmit centimetri. Par spīti visam uz augšu, uz priekšu! Viņš nepadosies. Viņš cīnīsies. Viņš ir cīnītājs. Tā viņu bija audzinājis tēvs, to bija mācījis opaps. Vēlreiz divdesmit centimetri. Tad atkal un atkal, un vēlreiz. Ceļgali asiņoja, bet Bens to nejuta. Krūtīs auga spīts un apņemšanās. Viņš izkļūs no šejienes! Viņš uzvarēs! Viņš atradīs tos neģēļus, tos gļēvuļus, kuri uzbrūk no mugurpuses un slēpjas zem nāves dieva maskas.
