Eja izbeidzās pēkšņi. Bens uz priekšu bija virzījies noliektu galvu un aizvērtām acīm. Piepeši rokas ieslīdēja tukšumā. Bens sastinga. Cik varēja saskatīt, priekšā atkal bija telpa. Piesardzīgi izbāzis galvu no ejas, Bens uzmanīgi to aplūkoja. Telpa bija tukša. Vidū atradās akmens galds vai paaugstinājums, uz kura bija novietota vertikāla, gaiša akmens plāksne. Vienā galda pusē atradās vairāki akmens bluķi. Bens uzmanīgi izlīda no šaurās ejas un atviegloti iztaisnoja muguru. Sažņaudzis rokā nazi, zēns apgāja apkārt akmens galdam, ielūkodamies visos stūros. Sienā vīdēja trīs caurumi. Ērti sēžot pie akmens galda, Bens sajuta, cik viņš ir noguris. Gulēt, gulēt! Kaut nedaudz, kaut stundinu.
Zēns sapņoja. Vispirms viņš redzēja sevi un māsu braucam pa upi mazā laiviņā. Ūdens bija dzidrs un vēss. Benam ļoti gribējās padzerties, bet nezin kādēļ viņš nevarēja to izdarīt. Tad viņš atradās opapa darbnīcā, kur abi meistaroja putnu būrīšus. Opaps stāstīja kaut ko ļoti smieklīgu, un Bens aizrautīgi smējās. Te pēkšņi māte viņam aizrādīja par skaļajiem smiekliem: tie traucējot klausīties tēva uzstāšanos televīzijā. Izrādījās, ka tā bija nevis darbnīca, bet viesistaba, kurā viņi visi sēdēja un klausījās tēva runu. Viņš skaidroja savu teoriju par piramīdu antenu priekšrocībām kosmiskos sakaros. Oponents bija savāda izskata cilvēks ar pilnīgi kailu galvu, augstu pieri un šauru sejas lejasdaļu. Bens ar šausmām pazina cilvēku no sarkofāga. Zēns gribēja kliegt, lai tēvs piesargās, bet balss neskanēja.
Bens pamodās. Sapnis neizzuda. Viņa priekšā bija televizora ekrāns, no kura uz Benu raudzījās tas pats cilvēks. Zēns cieši aizvēra un atvēra acis. Redzētais neizzuda. Gaišā akmens visticamāk, liela kalnu kristāla plāksne rādīja attēlu kā visīstākais televizors. Viņš redzēja ar dīvainu aparatūru piepildītu telpu. Pie vadības pults sēdēja dīvainais cilvēks un cieši raudzījās uz Benu. Pēc brīža ienāca vēl kāds, un abi sāka apspriesties, visu laiku cieši raugoties ekrānā. Pēc žestiem un sejas varēja nojaust, ka viņi ir pārsteigti par zēna klātbūtni. Bens iztaisnoja muguru, rokas izslīdēja no ērmotajiem iedobumiem akmens galdā. Tajā pašā brīdī attēls sāka lēnām dzist. Sapratis notikušo, Bens atkal novietoja rokas vecajā vietā: ekrāns kļuva gaišs.
Tagad telpā bija redzami vairāki cilvēki, kuri diskutēja, žestikulēdami ar rokām. Pie pults sēdošais joprojām cieši raudzījās uz Benu, un viņa skatienā zēns nojauta draudus. Ko tas viss nozīmē? Kur viņš ir nokļuvis? Jāmēģina tikt ārā no šī akmens sprosta. Tad varēs visu izstāstīt tēvam un opapam. Gan jau viņi zinās atbildes uz visu. Bens paskatījās uz savām nobrāztajām rokām. Tās, tāpat kā ceļgali, sāpēja. Smagi nopūties, viņš ar pūlēm iespraucās pamanītajā ejā un turpināja ceļu augšup.
Izeja uzradās pēkšņi: eja beidzās. Priekšā bija klintsbluķis un zem tā šaura sprauga, pa kuru plūda svaigs gaiss un varēja redzēt zilas debesis. Tikai pēc brīža Bens aptvēra stāvokļa traģiskumu: eja bija beigusies un beigušās arī cerības uz glābiņu. Sprauga zem klintsbluķa bija pārāk šaura, lai pa to varētu izspraukties pat tik kalsns zēns. Viņš sāka raudāt klusi un bezcerīgi. Piramīda negribēja atdot savu upuri. Nāves dievs Anubiss bija stiprāks. Benam lemts te palikt. Viņš vairs nekad neredzēs tēvu, opapu, māti. Viņš vairs nekad kopā ar māsu nerotaļāsies jūrmalā. Neviens tā arī neuzzinās, kur viņš palicis. Viss velti. Veltīga bēgšana. Veltīgas cerības. Klusi šņukstēdams, Bens iemiga.
Zēns atkal redzēja sapni. Viņš kopā ar opapu soļo uz saimniecības ēku. Opaps paņem karogu, kas tur glabājas, un viņi abi dodas uz dzīvojamās mājas ieejas durvīm. Bens pietur trepes, un opaps, uz tām pakāpies, iestiprina karoga kātu turētājā.
- Opap, Bens vaicā, kādēļ svinamdienās jāpaceļ karogs?
- Tādēļ, atbild opaps, lai visi zinātu un redzētu, ka mēs svinam. Tas ir sava veida signāls, zīme, ka te kaut kas notiek.
- Signāls, zīme, signāls… murmināja Bens pamozdamies.
Signāls! Nu protams: signāls, zīme! Viņš ir augstu, acīmredzot gandrīz piramīdas virsotnē. Jādod signāls, to pamanīs vai dzirdēs tālu. Gan jau kāds pievērsīs uzmanību. Ak, opap! Kā es pats par to neiedomājos?
Benam mugurā bija krietni pabalējis sarkans krekls, ko viņš bija ieguvis sporta nometnē opapa darbavietā. Drošības pēc krekla piedurkni aptinis ap roku, Bens izbāza to pa akmens spraugu, cik tālu vien iespējams. Spirgts tuksneša vējš satvēra sarkano drēbi, un tā sāka plīvot kā sarkana liesmiņa. Kā cerība. Pēdējā…
