- Ak, nekas īpašs! Vietējie ļaudis vienmēr izdomā visādas pasakas. Iedomājies tikai: viņš man mēģina iestāstīt, ka ejas, pa kuru izlīda zēns, vairs nav. Vēl trakāk viņš mēģina iestāstīt, ka tur redzamas akmens kušanas pēdas. Izkausēts akmens. Kāda fantāzija! Dīvaini gan. Tik tiešām kā puika tika ārā pa tik šauru spraugu? Neko nesaprotu! Zahi izskatījās pavisam samulsis.
- Un galvenais, Zahi, piebilda tēvs, kāpdams ātrās palīdzības mašīnā, kurā gulošajam Benam blakus jau sēdēja opaps, kam pieder dīvainais helikopters un kas bija šie cilvēki melnā? Domāju, ka apsardzes vīrs runā tīru patiesību.
- Labi, labi, Zahi samierinoši atbildēja. Mēģināšu par visu tikt skaidrībā. Ja kaut ko noskaidrošu, došu ziņu. Tagad galvenais ir zēna veselība. Slimnīcā visi ir brīdināti. Jūs gaida. Tā ir laba slimnīca. Brauciet uzmanīgi, jo ceļš nav no tiem labākajiem. Pēdējais teikums bija adresēts šoferim.
Ceļš tiešām bija grambu grambām, tomēr Bens gulēja dziļā miegā. Pārcilvēcisko piepūli un sasprindzinājumu bija nomainījis pilnīgs atslābums. Brīdi pa brīdim zēns pavēra acis, it kā pārliecinādamies, ka atrodas drošībā starp tuviem un mīļiem cilvēkiem.
- Ko tu domā par Zahi stāstīto? klusi ierunājās opaps, redzēdams, ka Bens atkal aizver acis.
- Tas viss ir ļoti dīvaini. Ļoti. Melnais helikopters, brīnumainā izkļūšana no šaurās ejas. Kas bija šie cilvēki? Un, ja apsardzes vīrs tiešām nefantazē, kā lai izskaidro akmens kušanu, dziļo sarga miegu un īslaicīgo atmiņas zudumu? Tik daudz jautājumu, uz kuriem nav atbildes.
- Mums ir vērtīgs liecinieks, kurš ieviesīs skaidrību. Opaps pamāja ar galvu uz gulošā zēna pusi.
Bena tēvs neatbildēja. Viņš kaut ko uzmanīgi vēroja mašīnas sacelto putekļu mākonī.
- Tā vien šķiet, ka par liecinieku interesējamies ne tikai mēs…
Nelielā attālumā no ātrās palīdzības mašīnas tai sekoja nezin no kurienes uzradies melns limuzīns. Tad, kad riteņu saceltās smilšu vērpetes bija mazākas, varēja redzēt, ka auto sēž divi vīri, tērpušies melnā uzvalkā. Melnais auto brauca ļoti līgani, it kā peldētu virs ceļa grambām.
- Man tas sāk nepatikt, brīdi vērojis neparasto ainu, ierunājās opaps. Ko gan piramīdā ir pamanījis mūsu zēns, ja viņam pievērsta tāda uzmanība?
- Cerams, ka šiem padomā nav nekas ļauns.
- Nedomāju vis. Izdarīt ko sliktu viņiem bija pietiekami laika un iespēju tur, piramīdā.
- Kāpēc šie mums seko? Kas tiem padomā?
- Jāpamodina Bens un jāiztaujā par visu notikušo. Mēs taču gluži neko nezinām ne to, kā viņš pazuda, ne to, kā nokļuva ejā, un galvenais ko viņš ir redzējis, sprieda opaps.
Sākumā Bens stāstīja lēni, it kā mēģinātu atcerēties notikumu secību, bet tad, atguvies no miega, runāja ātrāk, pat steigdamies.
- Man piezagās no muguras un iegrūda bedrē; nu, tajā, kas ir pie Anubisa statujas…
- Pagaidi, pagaidi! Kāda bedre? Tur nav bedres, tēvs mēģināja iebilst.
- Ir! Bens palika pie sava. Ir bedre. Tā atvērās lēnām, un to pavadīja rūkoņa: it kā grieztos liels dzirnakmens.
- Rotējošs akmens, lūk, kas! saprata opaps.
- Tātad iekritu bedrē. Patiesībā tā gan bija nevis bedre, bet tāda pati telpa kā augšējā, Bens turpināja. Tur atradās visi trīs no arheologu izrakumiem aizgājušie strādnieki.
- Ko viņi tur darīja? Opaps nesaprata.
- Neko nedarīja, jo bija miruši. Nogalināti. Tas bija briesmīgi!
- Ak šausmas! Nabaga bērns! Kas tev jāpiedzīvo!
- Viņiem visiem bija… Nē, es nevaru… Bens sakrampēja rokas, lai savaldītos. Vārdu sakot, galvas vietā viņiem bija uzliktas Anubisa maskas. Es sāku meklēt izeju un atradu eju, kurā varēju iespraukties, tad sāku līst uz augšu.
Bens stāstīja un stāstīja, ik pa brīdim pielikdams pie lūpām ūdens pudeli. Tēvs bija apsēdies blakus un mierinādams glāstīja zēna matus. Opaps ielūkojās mašīnas aizmugures lodziņā. Melnais limuzīns neatlaidīgi sekoja.
Kad Bens savā stāstā nonāca līdz augštelpai ar dīvaino akmens plāksni, tēvs Benu pārtrauca.
- Labi, Ben! To, ko sapņoji, pastāstīsi vēlāk. Tagad…
Benam acīs saskrēja asaras. Tēt, es nesapņoju,
noteikti ne! Nē un vēlreiz nē! Tas tiešām notika! Tā bija! Dīvaini un reizē nedaudz baisi. Bens palika nelokāms.
- Labi, labi, tēvs piekāpās, kaut nebija noticējis dēla stāstam. Kā tu tiki ārā no ejas?
- Tā beidzās ar milzīgu klints bluķi. Apakšā bija tikai neliela sprauga, kurā varēju iebāzt roku. Tur gan es redzēju sapni… Opaps pateica priekšā, ka vajagot dot kādu signālu, lai mani atrastu.
- Nu un vēlāk? Kā tu tiki ārā? tēvs kļuva nepacietīgs.
- Savādi. Bens uz brīdi aizdomājās. Savādi, es lāgā neatceros. Tāda kā migla acu priekšā, un tad jau sēžu uz bluķa malas un dzeru ūdeni. Cik tas bija garšīgs!
- Guli, Ben, un atpūties! Visas briesmas ir garām, mēs visi esam kopā, un tas ir galvenais.
Ceļš bija kļuvis līdzenāks. Arī putekļu bija mazāk. Mašīna tuvojās pilsētai. Opaps atskatījās. Melnais limuzīns nebija redzams.
