- Uzmini, Ben, ko es dabūju ciema veikaliņā! Nekad neuzminēsi! Un steigšus pati atbildēja: Vai vari iedomāties tur bija Sāras Braitmenas koncerta ieraksts!
Brālis rezervēti uztvēra māsas sajūsmu. Un tajā, protams, ir tava mīļākā dziesma "Laiks teikt ardievas". Bet tas, ka es tevi te gaidu jau pusstundu, tev neko nenozīmē! Mēs taču gribējām braukt uz vecajām dzirnavām.
- Labi, labi, nestrīdēsimies! Pagūsim arī uz dzirnavām! Betija bija miermīlīgi noskaņota.
Saruna notika upmalā. Brālis sēdēja nelielā laiviņā un ar airi centās to noturēt pēc iespējas tuvāk krastam, lai māsa varētu iekāpt laivā. Betija bija pierunājusi Benu vispirms pairties pret straumi, lai ieskrietu ciema veikaliņā, un tikai pēc tam doties uz vecajām dzirnavām. Tās šovasar bija iecienītākā rotaļu vieta.
Upe meta slaidu līkumu. Vienā pusē atradās pagasta centrs ar veikalu, otrā vecās dzirnavas; pareizāk sakot, tas, kas no tām palicis pāri pēc divu makšķernieku nakšņošanas un ugunskuru kurināšanas pārāk tuvu izkaltušajam lubiņu jumtam. Tepat, aiz pavasaros pārplūstošas pļavas, atradās opapa bērnības mājas.
Māsa ērti iekārtojās laivas pakaļgalā un nebeidza vien sajūsmināties par veiksmīgo pirkumu. Nenocietusies viņa ielika disku pleijerā, uzlika austiņas un ļāvās mūzikas valdzinājumam. Brālis lēnām īrās pa straumi. Upe pati nesa vieglo laiviņu. Vietām laivas dibens aizķēra smilšu sēkļus, dzelmē noslēpumaini vīdēja neskaidras ēnas.
Priekšā šalca neliels ūdenskritums, aiz kura upes lejtece nebija saskatāma. Pa kreisi vīdēja alkšņu jaunaudze, kurai viducī varēja nojaust iedobi, kas bija cilvēka roku radīta.
- Ben, ko opaps stāstīja par savu bērnības draugu, dzirnavnieka dēlu, kurš te noslīcis? Te taču tik sekls ūdens… .
- Ne jau visur ir sekls. Turklāt toreiz upe bija ūdeņiem daudz bagātāka. Starp citu, opaps nekad nav teicis, ka Edmunds, tā sauca viņa bērnības draugu, ir noslīcis. Viņu neatrada. Viņš vienkārši pazuda!
- Tas nav iespējams! Betija nepadevās.
- Ļauni cilvēki bija arī toreiz. Varbūt viņu nolaupīja. Varbūt viņš tiešām noslīka un straume viņu aiznesa pārāk tālu. Ņem vērā, ka bija pēckara laiks. Meži un lauki bija pilni ar ieročiem, nesprāgušiem lādiņiem un mīnām; varēja notikt nelaimes gadījums. Nu… viņš varēja iekrist laika lamatās vai nokļūt tā dēvētajā kurmja alā citā laikā…
- Atkal tu fantazē!
- Tā nav fantāzija, bet ir nopietnu zinātnieku pētījums vai vismaz pieņēmums.
- Beidz! Pareizi omamma saka par tevi un opapu salasījušies visādus fantastiskus stāstiņus, kurus avīzēs drukā, lai piesaistītu lasītājus. Tagad jūs visur redzat citplanētiešus un atrodat laika tuneļus. Paskatieties apkārt: nav nekā tāda! Nu, labi, labi, Betija piekāpās. Esam klāt. Vari meklēt savus laika tuneļus.
Protams, Bens drupu kaudzē cerēja izrakņāt daudz interesantākas lietas. Viņam iepriekš bija palaimējies atrast vairākas senlaicīgas naglas, interesantas formas cirvi bez kāta un pat no koka darinātas kafijas dzirnaviņas, par kurām bija sajūsmā pat omamma, kas citkārt gan neatbalstīja šādu mazdēla nodarbošanos. Opaps solīja atradumu kārtīgi notīrīt un nopulēt tā, lai varētu novietot virtuvē uz plaukta.
Šodien ar atradumiem gan neveicās. Izrakņājies drupu kaudzē gandrīz divas stundas, Bens nolēma mest mieru šai nodarbei un pievērsties kam citam. Lielais dzirnavu ūdensrats, kaut ar izlauztiem robiem un stipri sarūsējušu dzelzs asi, vēl joprojām bija iekustināms. Rats čīkstēja un radīja vaidiem līdzīgas skaņas. Bērni iztēlojās, kā te viss ir bijis sendienās, kad ratu grieza ūdens straume. Spēcīgi vīri stiepa graudu maisus, bēra tos uz dzirnakmens, bet dzirnavnieks, noputējis balts kā sniegavīrs, turēja zem renes maisus, kuros bira balti jo balti milti. To visu bērni zināja no opapa nostāstiem; viņš bērnībā te bieži viesojies un spēlējies ar dzirnavnieka dēlu.
Šoreiz Bens izvēlējās citu veidu, kā nokļūt rata augšpusē, no kurienes pavērās jauks skats uz dzirnavu slūžām un upes paplašinājumu aiz tām. Viņš kāpa gar rata sānu malu, cenzdamies to neizkustināt. Veicās tīri labi, un, paskatījies lejup, Bens redzēja, ka Betija viņam seko.
- Betij, kur tad tu? Nokritīsi!
- Skaties, ka pats nenovelies lejā, kā tas reiz jau notika! Staigāji klibodams veselu nedēļu, Betija atcirta, no piepūles piesarkusi, un piesardzīgi pārlika kāju uz nākamo rata spraisli.
Benam līdz ūdensrata augšai bija palicis pavisam nedaudz, kad notika negaidītais: rats pēkšņi skaļi nokrakšķēja un sasvērās. Par laimi, nevis uz to pusi, pa kuru rāpās bērni, bet pretējo. Brīdi viss bija mierīgi, bet nepaguva bērni atviegloti nopūsties, kad atskanēja vēl varenāks krakšķis; balsts, uz kura turējās rata ass, neizturēja smagumu un salūza. Tā gals atdūrās pret mūrēto sienu, izsizdams tur pamatīgu caurumu, un rats apstājās.
Viss noklusa. Bērni krampjaini turējās pie rata spraišļiem, tad, nedaudz atjēgušies, uzmanīgi rāpās lejup. Bens bija piesarcis, uz pieres pamazām veidojās sārti zilgans puns. Betija, gluži otrādi, bāla un izspūrusi berzēja sasisto ceļgalu.
