Palātā vecais vīrs gandrīz vairs nepazina mazdēlu. Novārguša, bāla un nervoza zēna vietā viņu sagaidīja smaidošs, pašpārliecināts puika sārtiem vaigiem. Izmaiņas bija tik uzkrītošas, ka opaps brīdi stāvēja durvīs, domādams, ka sajaucis palātas.
- Opap! Mīļo opap! Urā, esmu vesels! Esmu pilnīgi vesels un gribu braukt uz mājām! Negribu vairs piramīdas, un tuksnesis man ir noriebies. Cita lieta mūsu jūra un priedēm apaugušās kāpas. Gribu mājās.
- Nu, nu, varoni, ne tik strauji! Vēl pirms pāris stundām biji visai vārgs.
- Man ir labs ārsts. Nekad neuzminēsi Hrumhrums! Jā, jā, viņš ir atgriezies!
- Zinu, zinu. Es ar viņu gandrīz stundu sarunājos. Tepat gaitenī.
- Hrumhrums tagad ir pavisam citā robotu kategorijā. Un tas viss, pateicoties tev, opap. Mēs atdevām viņam kristālu.
- Labi, labi. Tu par Hrumhrumu runā kā par dzīvu cilvēku, bet viņš taču ir robots. Saproti robots! Cik augsti attīstītai ir jābūt tai civilizācijai, kura prot tādu radīt! Mums jābūt uzmanīgiem.
- Kāpēc? Viņi taču mani izglāba, Bens nesaprata.
- Manuprāt, tā bija laimīga sagadīšanās: Hrumhrums ieraudzīja, ka esi nokļuvis nelaimē. Ja tavā vietā būtu cits zēns… Es nezinu. Šoreiz tā bija pateicība par kristālu, šo dārgo relikviju.
Iezvanījās mobilais telefons. Zvanīja dēls. Viņš un Zahi bija vēlreiz atgriezušies piramīdā, lai mēģinātu noskaidrot pēdējo dienu notikumus, noslēpumaino Bena pazušanu un dīvaino izglābšanos. Telpā, pēc Bena stāstītā Anubisa skulptūras pakājē, kurā bija atvērusies bedre, kur zēns tika iegrūsts kāds bija krietni darbojies. Visur bija redzamas akmens kušanas pēdas. Ja arī kādreiz te bija atradies rotējošs akmens, kas atvēra eju uz apakšējo telpu, tad tagad tas bija zudis.
Opaps domīgi lūkojās uz mazdēlu, kurš garšīgi notiesāja kārtējo cepumu.
- Saki, Ben, ko neparastu un dīvainu tu redzēji tur, lejā? Mēģini atcerēties visu pēc kārtas! Tas ir ļoti svarīgi.
Bens uz brīdi pārstāja ēst un aizdomājās.
- Nekas sevišķs tur nebija. Nūjā, līķi lejā tas gan bija briesmīgi. Bija ļoti karsts, gribējās dzert, sāpēja rokas un ceļgali. Bija izmisums, jo nevarēju tikt ārā no ejas.
- Kā tu tomēr tiki ārā? Pamēģini atcerēties! opaps skubināja.
Bena sejā parādījās patiesas ciešanas.
- Nezinu, opap, tiešām nezinu. Pats to nesaprotu. Acīmredzot man palīdzēja Hrumhrums. Bet kāpēc neko neatceros?
- Labij par to pietiks. Mašīnā tu stāstīji, ka telpā, kur tiki iegrūsts, uz paaugstinājuma stāvēja dīvains sarkofāgs.
- Sarkofāgs? Bens patiesi brīnījās. Paaugstinājums tur bija, bet uz tā nekas neatradās. Ja būtu bijis sarkofāgs, es taču to redzētu. Vai ne, opap?
Manīdams, ka zēns sāk uztraukties, opaps nolēma sarunu izbeigt.
- Saki, opap, vai es viņu uzvarēju?
- Ko? Opaps nesaprata.
- Nu, Anubisu taču! Vai es uzvarēju nejauko pazemes valdnieku?
- Uzvarēji, Ben, uzvarēji! Par to nav šaubu. Mēs visi ar tevi ļoti lepojamies.
- Arī Hrumhrums?
- Noteikti. Hrumhrums lepojas, ka uz Zemes viņš pazīst tik drosmīgu zēnu.
* * *
Zelta rudens kavējās atstāt piejūras pilsētiņu. Vecais vīrs stāvēja pie sava dzīvokļa loga, no kura pavērās skats uz mazās upītes līčiem. Baznīcas krusts torņa smailē laiku pa laikam uzšķīla zeltainas dzirkstis, it kā gribētu sacensties ar dabas krāšņumu. Spēcīgais vējš bija pierimis, bet sabangotā jūra atgādināja par sevi ar ritmisku šņākoņu.
Skaisti! Skaista zeme, tik tiešām skaista! Kāpēc jābrauc meklēt skaistumu nezin kur?
Upes straume nesa vairākas tukšas plastmasas pudeles. Uz pretējās mājas svaigi krāsotās sienas kā kauna traips rēgojās neglīts, kroplīgs grafīti [7] ķēpājums. Pa ielu braucošo mašīnu radītie gaisa virpuļi ik pa brīdim uzsvieda gaisā daudzkrāsainus plastmasas maisiņus.
Garastāvoklis sabojājās. Vecais vīrs apsēdās pie datora galdiņa. -
- Skaista, bet nesakopta zeme… Kas to teicis? Sasodīts! Taisnība Hrumhrumam, taisnība šim… uzraugam. Neprotam mēs dzīvot, neprotam kopt savu zemi.
Pēkšņi vecais vīrs iesmējās. Un tomēr… Viņam bija izdevies piemānīt Hrumhrumu, kurš bija pārliecināts, ka, izdzēšot no mazdēla atmiņas atsevišķas ainas, ir izdevies saglabāt piramīdas noslēpumus. Bet viņš to zināja! Dēla un viņa domubiedru hipotēze par piramīdām kā tālo kosmisko sakaru antenām ir pamatota. Apstiprinājums ir Bena piedzīvojumi piramīdā.
- Nu ko! nopūtās vecais vīrs. Mans uzdevums ir uzrakstīt par notikušo. Kurš ticēs, kurš ne tas jau ir katra lasītāja ziņā.
Brīdi padomājis, opaps uzlika pirkstus uz datora taustiņiem un uzrakstīja pirmo jaunā stāsta teikumu:
Visuvarenā Saules dieva Ra dzīvinošie stari apspīdēja lielā valdnieka Hufu kapeņu smaili, bet piramīdas pakāje vēl grima dziļā krēslā…
Pavasaris atvadījās ar baltām pieneņu pūkām, kas vairs īsti neiederējās vasaras ziedu pārpilnībā. Gaiss smaržoja pēc vītušas zāles un kalmju saknēm. Saule nebija paguvusi nožāvēt pēdējos rasas pilienus, un meitenes basās kājas aplipa ar notrauktām ziedlapiņām un ziedputekšņiem.
Betija teciņus vien skrēja no kalna lejup, klusi dungodama pazīstamu melodiju.
