Vai nu aiz pārdzīvotajām šausmām, vai arī bērni tiešām bija izsalkuši, bet ēdiens šķita neparasti garšīgs. Apetīti veicināja arī sirmā vīra sirsnīgā un mierinošā balss, tā mudināja ēst vēl un vēl.
- Tu redz, kādi man šonakt ciemiņi! Tas tika pateikts tik vienkārši un ikdienišķi, it kā bērni jau neskaitāmas reizes te būtu ciemojušies un tagad ieradušies atkal, tikai pavēlu.
Atstūmis šķīvi, uz kura vēl palicis ēdiens, Bens beidzot sadūšojās:
- Sakiet, lūdzu, vai jūs zinājāt, ka mēs ieradīsimies? Jūs neizskatījāties pārsteigts. Par mums gan to nevar teikt. Kur mēs esam? Kāpēc ārā ir nakts, ja pirms desmit minūtēm dzirnavās vēl nebija pat pusdienlaiks?
Sirmais vīrs izturējās visai savādi. Viņam sāka trīcēt rokas, viņš atvirzījās lampas ēnā un nedaudz aizsmakušā balsī atbildēja ar pretjautājumu:
- Dzirnavas, sakāt? Dzirnavas… Tur taču nekā nav. Drupas. Varbūt tās tagad ir atjaunotas?
- Jā, tur ir tikai drupas. Mums tur patīk spēlēties. Tur ir kluss un neviens netraucē. Bet sakiet, lūdzu, kur mēs atrodamies? Kā mēs te nokļuvām, un kas šī par vietu? Bens neatlaidās.
- Kas šī ir par pilsētu? iestarpināja Betija, arī beigusi ēst.
- Kāpēc nakts? Tagad šeit tiešām ir nakts. Vai jūs uz brīdi nenokluvāt tādā kā bezsvara stāvoklī?
- Jā, taču īsu brīdi.
- Laika tunelis? Melnais caurums? Redzēdams, ka sirmgalvis apstiprinoši māj ar galvu, Bens turpināja: Jūs esat bijis pie mums… viņš nedaudz saminstinājās, uz Zemes…
- Jā, tu, puisīt, pateici pareizi: esmu nācis no turienes.
Negaidot vecais vīrs sāka elsot, apspiezdams vaidu. Arī Betija skaļi ieraudājās.
Bens sēdēja bāls, ar sažņaugtām dūrēm.
- Tas nevar būt, tas nevar būt, viņš atkārtoja kā lūgsnu, tas nevar būt. Laiks ir nemainīgs lielums. Tas plūst tikai vienā virzienā: no pagātnes caur tagadni uz nākotni. Ne laika tuneļi, ne laika lamatas, ne kurmju alas, kas savieno dažādus Visuma punktus, nepastāv. Tas viss ir no piedzīvojumu grāmatām. Tas nevar būt tāpēc, ka nevar būt. Es pašlaik kopā ar māsu laiviņā braucu uz mājām…
Bens cieši aizvēra acis, brīdi tā sēdēja, tad tās atvēra. Nekas nebija mainījies. Noraudājusies māsa sēdēja turpat, un sirmais vīrs mierinādams bija uzlicis roku viņai uz pleca.
- Ben, mūs taču meklē! Ko domā opaps un omamma? Ko viņi teiks mūsu vecākiem? Betija ieraudājās vēl rūgtāk un sirsnīgāk.
Brīdi valdīja nospiedošs klusums, tad ierunājās sirmais vīrs:
- Nomierinieties un neraudiet! Kā atnācāt, tā arī aiziesiet, to varu apsolīt. Es zinu ceļu turp un atpakaļ. Esmu tur bijis. Un, brīdi klusējis, godīgi atzinās: Tas gan bija sen un tikai divas reizes.
- Sakiet, lūdzu, vai jūsu vārds gadījumā nav Edmunds? Bens, skatoties tieši acīs, tam noprasīja.
Sirmais vīrs satrūkās, viņam ietrīcējās rokas. Tu redz, kā! Tas tik ir gājiens! Atšifrējāt mani gan! Jā, mans vārds ir Edmunds, esmu dzirnavnieka dēls tas, kurš pazuda pirms daudziem gadiem. Kas ir jūsu tēvs un vectēvs? Kā sauc mājas, kurās dzīvojis vai vēl dzīvo jūsu vectēvs?
Bērni, viens otru pārtraukdami, sāka stāstīt.
Vecais vīrs uzmanīgi klausījās un smaidīja sirmajā bārdā. Nu labi! Viss skaidrs. Ja jau opaps, lai būtu opaps, nevis vectēvs kā citiem. Mans bērnības draugs, puika būdams, arī gribēja izcelties. Un tikai tādam var būt tik nepaklausīgi, tik ziņkārīgi un gudri mazbērni. Atļauj pavaicāt, viņš uzrunāja Betiju, kas ir šī palielā kastīte, ko tu visu laiku turi rokā? Varbūt diktofons?
Betija nedaudz apvainojās:
- Kāpēc paliela! Tas ir mazākais no visiem iespējamiem atskaņotājiem.
- Un ko tas atskaņo? vecais uzdeva visai nesaprotamu jautājumu.
- Kā ko! Mūziku, dziesmas. Konkrēti šis…
Vecais vīrs pielēca kājās, gandrīz raušus izrāva
Betijai no rokām atskaņotāju un drudžaini sāka lūkoties apkārt, it kā meklēdams vietu, kur to noslēpt.
- Ir nu gan, ir nu gan, viņš purpināja, bezmērķīgi staigādams pa nelielo telpu. Neko labāku nevarējāt izdomāt, ko paņemt līdzi! Šeit tas ir aizliegts. Par šāda aparāta nēsāšanu vai, pasargi, Dievs, jebkuras mūzikas atskaņošanu draud visbargākais sods. Ir ticis piemērots pat augstākais soda mērs.
Bērni sēdēja atplestām mutēm, pārtraukti pusvārdā. Tikko dzirdētais bija pārāk negaidīts.
- Tēvoci, jūs jokojat! Pirmais atjēdzās Bens. Mūzikas atskaņotājs nav bīstams. Mūzika, dziesmas tas taču ir brīnišķīgi! Vai tad par to soda? Ko jūs runājat!
- Jaunie draugi, gribu pastāstīt par savu dzīvi no paša sākuma. Vai esat gatavi klausīties?
Nesagaidījis atbildi, vecais piecēlās, atvēra kādu no daudzajiem skapjiem, izņēma no turienes nelielu kristālu un nolika galda vidū.
Tas ir diktofons, viņš paskaidroja, tajā var ierakstīt informāciju, simtiem tūkstošus vārdu. Nododiet to savam opapam. Ne visu, ko stāstīšu, jūs sapratīsiet.
Benam tas nedaudz nepatika. Viņi nesapratīšot! Taču kristāls jānogādā opapam, un viņi tiks atpakaļ. Tas bija galvenais, tādēļ bērni iekārtojās ērtāk, lai noklausītos vecā vīra stāstu.
* * *
