- Nu zini, mīļo brālīt! Lai es vēl kādreiz klausītu tavām fantāzijām… Betija sūkstījās.
- Hm, varētu domāt, ka es tevi te ar varu vilku augšā! brālis nepalika atbildi parādā. Teicu: nelien, bīstami, bet ne… Viņš pēkšņi apstājās pusvārdā. Hei, paskat, kas tad tas!
Bena uzmanību bija piesaistījusi akmens krāvuma siena, kurā tagad, dzirnavu rata izsists, rēgojās liels caurums. Betija nodrebinājās.
- Ben, iesim projām! Tas caurums izskatās pārlieku nelāgi. Tā vien šķiet, ka no tā tūlīt, tūlīt izlīdīs sirmais vecis.
- Sirmais vecis sen nav redzēts, Bens iebilda, sevi iedrošinādams. Vietējie mēļo, ka tas esot vecā dzirnavnieka gars.
Bens pacēlās pirkstgalos un ieskatījās iekšā aiz izrobotās sienas. Neko daudz tur saredzēt nevarēja. Priekšā daudz pieputējušu zirnekļa tīklu, ķieģeļu lausku un nodzeltējušu papīru. Tālāk viss slēpās necaurredzamā tumsā.
- Tikai nedomā līst iekšā, Betija, pazīdama brāli, brīdināja. Vai tev ar baznīcas pagrabu par maz?
- Pagrabā mēs iekritām, bet te var mierīgi iekāpt, brālis neatlaidās. [8]
- Iekāpt! Ko mēs tur darīsim? Vai neredzi, kāda netīrība! Zirnekļa tīkli, taisni šausmas!
Bena domas kavējās kur citur. Paklau, es sapratu, kas tā par eju! Tas ir ūdensceļš uz dzirnavu slūžām. To atvēra pavasaros vai rudeņos pēc spēcīgām lietavām, lai pārlieku lielo ūdens daudzumu novadītu atpakaļ upē. Opaps par to tika stāstījis. Vai atceries?
- Jā! Māsa šķita nomierinājusies. Un vēl viņš stāstīja, ka eju aizmūrēja pēc tam, kad pēc kara čekisti* dzirnavās bija aplenkuši nacionālo partizānu grupu un gribēja, lai tie padodas. Taču tie visi pa šo eju laimīgi izkļuva no aplenkuma.
- Nu redzi, nekā briesmīga! Ejam iekšā!
Šādu pavērsienu Betija nebija gaidījusi un mēģināja pretoties. Ben, ko mēs tur redzēsim? Tur taču ir tik tumšs!
- Ha! Vai domā, ka opaps mani velti ir mācījis vienmēr ņemt līdzi ceļotājam nepieciešamo? Skat! Te ir sērkociņi un kārtīgs nazis! Uz priekšu!
Skatienam pavērās ķieģeļu lauskas, ūdens nogludināti koka gabali, pat čāpurains celms. Vairāk nekā. Bens pacēla nodzeltējušu papīra lapu.
- Skat, notis! Kā tās te gadījušās? Pielicis nošu lapu tuvāk acīm, viņš ar pūlēm saburtoja: Hen-de-lis. Hendelis? Kas tas tāds?
- Tumsoni! Māsa nekavējās padižoties ar erudīciju. Hendelis ir, pareizāk sakot, bija slavens komponists. Viņš pārsvarā rakstīja garīgo mūziku.
- Labi, labi, gudrīte atradusies! Ejam tālāk! Bens, nedaudz sapīcis, iededza pirmo sērkociņu. Liela labuma no tā nebija, uz īsu brīdi izgaismojās tāda pati no sarkaniem ķieģeļiem mūrēta velve un bezgalīgs daudzums zirnekļa tīklu. Tātad te sen neviens nav staigājis.
- Ben, ejam atpakaļ! Nekā cita vairs nebūs, māsa vēlreiz mēģināja atrunāt brāli.
Bens neklausīja, bet devās uz priekšu, uzvilkdams sērkociņu pēc sērkociņa. Māsa, bailīgi atskatījusies uz nelielo gaismas pleķīti no sienā izlauztā cauruma, negribīgi sekoja brālim, saudzīgi turēdama rokā nelielo atskaņotāju un nesen iegādāto disku.
Zēns pēkšņi apstājās, kaut kas viņu bija pārsteidzis.
- Betij, kas tas bija?
- Nezinu, māsa atbildēja, ne mazāk samulsusi. Kaut kāds vieglums, it kā abas kājas būtu atrāvušās no zemes.
- Jā, tieši tā! Tā laikam jūtas kosmonauts bezsvara stāvoklī.
Māsa bija lietišķāka: Labāk uzvelc sērkociņu, kosmonauti Man nepatīk ne zirnekļa tīkli, ne tumsa.
Priekšā nebija mūra sienas, kā bērni bija cerējuši. Priekšā bija no sarkaniem ķieģeļiem mūrētas kāpnes, kas veda augšup. Bens bija pavisam samulsis, māsa ne mazāk.
Māsa ņēma iniciatīvu savās rokās. Kas te daudz ko spriedelēt! Paskatīsimies! Pēc pāris pakāpieniem kāpnes izbeigsies.
Uzkāpuši, kā viņiem šķita, vairāk nekā desmit pakāpienu, viņi atradās apaļā telpā, kuras griesti vājajā apgaismojumā nebija saskatāmi. Iedegta sērkociņa gaismā bērni ieraudzīja durvis, tās bija rokas stiepiena attālumā. Bens tās atvēra bez sevišķas piepūles. Aiz tām bija svaigs, patīkams vējiņš un… tumsa. Pareizāk sakot, nakts. Debess, nosēta zvaigznēm.
- Ben, es neko nesaprotu! Kur mēs esam? Vai esam tik ilgi blandījušies, ka jau iestājusies nakts?
- Es arī nesaprotu, brālis atbildēja, cenzdamies apslāpēt balss trīsas. Nepazīstu šo vietu. Tā nav dzirnavu apkārtne, noteikti ne.
Pamazām acis aprada ar tumsu. Šķita, ka viņi atrodos kāda paugura virsotnē. Priekšā slējās liela, balta ēka ar torni, visticamāk baznīca. Abās pusēs spīdēja neskaitāmas uguntiņas, un pēc brīža bērni atskārta, ka lejā ir pilsēta, spriežot pēc ugunīm, liela. Pēkšņi, saķēris māsu aiz rokas, Bens iesaucās pārvērstā balsī:
- Betij, atpakaļ! Ātri! Tās ir svešas zvaigznesl
Zvaigžņu un pilsētas uguņu atstarotajā gaismā Betija ieraudzīja liela auguma cilvēku, kurš devās tieši uz viņu slēptuves pusi. Vēl pēc brīža kļuva redzams, ka tam ir milzīga bārda un gari, vējā plīvojoši mati. Sirmais vecis!
Bērni metās atpakaļ, bet priekšā bija ķieģeļu siena. Atpakaļceļa vairs nebija. Nebija nišas sienā, nebija trepju, kas vestu lejā pretim glābiņam. Soļu troksnis skanēja aizvien tuvāk un tuvāk. Bērni piespiedās viens otram klāt. Glābiņa vairs nebija.
