- Nav tik vienkārši, vecais vīrs pārtrauca Benu. Pēc daudzu gadu terora un pakļautības civilizācija vairs nav saliedēta. Valda pārdevušies cilvēki no pašu vidus. Daudzi no viņiem noskuj galvu un liek sev operēt ausu gliemežnīcas, lai līdzinātos kungiem un apspiedējiem. No viņiem jābaidās vairāk nekā no svešajiem. Bet zvaigžņu kuģu apkalpes formēšana notiek vēl cietsirdīgāk. Gluži vienkārši: vecākiem bērnus atņem pavisam mazus, izolē tos no pārējās pasaules un izaudzina par stipriem, gudriem un nežēlīgiem iekarotājiem, kuri nešauboties izpilda jebkuru uzdevumu. Kādu dienu nelaime divu bezausainu skūtgalvju un svešzemnieka izskatā pieklauvēja pie mūsu ģimenes mājokļa durvīm.
Ak Dievs! Viņi atņēma jums dēlu! ievaimanājās Betija.
-Jā, vini atņēma dēlu.
Svešais, virinādams bezzobaino muti, mums paziņoja par varas lēmumu: mans dēls tiek nodots mācībām kosmiskās navigācijas skolā, un mums tā tiek parādīts gods un atzinība. Nu jau pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, kopš dēlu neesmu redzējis, un zinu, ka nekad to neredzēšu.
Mana sieva trīs gadus pēc šīs nelaimes nomira. Pirms dažiem gadiem uzzināju, ka dēls saukts par Komandoru ar izcilību ir beidzis mācības un jau devies pirmajā kosmiskajā reisā.
- Komandors? Kas ir Komandors?
- Kosmiskā kuģa kapteinis. Mans zēns tiešām bija ļoti apdāvināts, sirmgalvja balsī ieskanējās lepnums. Vēl ir cerība… Kad viņu veda prom, viņš pagriezās pret mums un klusā, ļoti klusā, bet stingrā un nepavisam ne bērnišķīgā balsī noteica:
- Tēt, mammu, dzirdiet es nekad, ticiet, nekad…
Viņam neļāva pabeigt, bet es sapratu. Viņš gribēja
sacīt, ka nekļūs nelietis un nenesīs cilvēkiem ļaunumu. Ticu, ka tā arī būs.
Iestājās ilgs klusums. Nošļukušie vecā vīra pleci un sažņaugtās dūres runāja skaidrāk par vārdiem.
- Un tagad iesim apskatīt baznīcu, sirmais vīrs pārtrauca klusumu.
- Baznīcu? Bērni nesaprata. Tātad šī ēka tomēr ir baznīca! Tā jau mums šķita. Tik ļoti līdzīga mūsējām…
- Jā, līdzīga gan. Es atceros savas bērnības baznīcu. Bet šī ir bijusī baznīca. Svešie atnācēji ņirgājās par šejieniešu reliģiju, un visas baznīcas tika sagrautas. Sī palika tikai tādēļ, ka atradās izdevīgā vietā un tika izmantota kā navigācijas bāka kosmosa kuģiem. To, kas vēl saglabājies, es jums parādīšu.
Ekskursija bija interesanta. Bijušajā zvanu tornī bija izvietota aparatūra, kas automātiski vadīja kosmiskos kuģus. Aparatūras nebija daudz, un tās miniatūrais izmērs liecināja par visaugstāko tehnoloģiju.
Beidzot vecais vīrs parādīja nelielu gaiteni, kas neveda nekur, vismaz tāds bija pirmais iespaids. Abās gaiteņa pusēs bija novietoti kokgriezumi gan cilvēku, gan mistisku dzīvnieku tēli. Pēkšņi vecais vīrs atdarīja durvis gaiteņa galā, un viņi nokļuva galerijā. Bērni uzreiz saprata, kur viņi ir nokļuvuši. Kreisajā pusē slējās vairākās rindās sakārtotas dažādu izmēru stabules.
- Ērģeles! Kā tās ir izdevies saglabāt? Bērnu izbrīns un sajūsma bija neviltota.
- Jā! Tas ir mans lepnums un reizē mans noslēpums. Es tās arī spēlēju.
- Nūjā, Bens neticīgi novilka. Tad to dzirdētu vai puse pilsētas!
Vecais vīrs skumji pasmaidīja. Protams. Bet es tās spēlēju bez skaņas. Lasu notis, lieku pirkstus uz taustiņiem, minu plēšas, un manās ausīs, manā sirdī skan Bahs, Hendelis un arī manas necilās kompozīcijas. Tagad gribu jums parādīt pilsētu. Mums vēl ir, vecais vīrs paraudzījās pulkstenī, nedaudz vairāk par divām stundām. Tad jūs dosieties projām no šīs pakļautās zemes.
Pilsētiņas dominante neapšaubāmi bija kalns, kura virsotnē slējās bijušās baznīcas baltie mūri. Šaurās ieliņas, aplipušas ar nabadzīgiem vienstāva namiņiem, vijās ap kalnu, vezdamas gājējus aizvien zemāk un zemāk, līdz beidzot saplūda kopā pilsētas centrālajā laukumā. Bērniem krita acīs netīrība un nolemtības izteiksme nedaudzo pretimnācēju sejā. Viņiem nācās brist pa netīrumiem, kas bija visur. Pretī nāca divi skūtgalvji bez ausīm, atbaidošais izskats nesaderēja ar kundzisko izturēšanos. Pēkšņi sirmais pavadonis saspringa un caur zobiem novilka:
- Ak! Tikai ne to, tikai ne to…
Kaut kas bija noticis ar ļaudīm, kuri tobrīd atradās laukumā. Tie, kuri stāvēja laukuma malā, steidzīgi pazuda šauro ieliņu labirintos; tie, kuri laukuma vidū, bezpalīdzīgi sastinga, nometās ceļos un centās izskatīties paklausīgi. Vecais vīrs bērniem čukstus deva pavēli:
- Darīsim tāpat! Centieties neskatīties šiem radījumiem acīs un lieki nekustieties! Tā ir ekskursija. Viņi ierodas šeit aplūkot mežonīgus iezemiešus, brīnīties par mūsu galvas formu, ausīm, acīm, bet vēl vairāk par matiem; tos viņi uzskata par galveno mežonības un atpalicības pazīmi. Stāviet klusu!
Apaļgalvju bija aptuveni divdesmit. Nu bērni tos varēja apskatīt tuvāk: neliels augums, gaiši zila āda, apaļa galva, kuras lejasdaļa izskatījās pēc slikti piepūstas gumijas bumbas, bezlūpu mutes šķēlums. Kailo galvvidu rotāja ragveida kārta, tas briesmoņiem piešķīra attālu līdzību ar krupjiem. Procesiju pavadīja vietējais skūtgalvis ar neticami aprobežotu sejas izteiksmi.
